2. nodaļa

Pirmie Kristus sekotāji tiek nokristīti ar “Svēto Garu”

1 Kad pienāca piecdesmitā diena pēc ebreju Pashā svētkiem [lieldienām], saukta “Pentekosts”, tad visi ticīgie bija sanākuši kopā vienā vietā, lai svinētu šo dienu.

2 Pēkšņi no debesīm nāca skaņa, kas atgādināja stipru [nevaldāmu] vēju, un tā piepildīja visu to māju, kurā viņi sēdēja.

3 Un viņiem parādījās vairākas ugunīgas [liesmojošas] mēles, un uz katra no viņiem, nolaidās viena no tām mēlēm,

4 un katrs no viņiem tika piepildīts ar Svēto Garu un sāka runāt citā [jaunā/ savādākā] valodā, kā nu kuram Gars deva izrunāt.

5 Tajā laikā Jeruzalemē uzturējās daudz dievbijīgu ebreju, kuri bija sabraukuši no dažādām valstīm (lai svinētu piecdesmito dienu pēc Lieldienām, sauktu par Pentekostu)

6 Kad viņi dzirdēja skaļo troksni, viņi saskrēja uz to vietu un bija apmulsuma pilni, jo viņi dzirdēja, ka katrs no viņiem runāja savādākā valodā.

7 Izbrīnīti viņi jautāja:” Vai visi tie, kuri runā, nav no Galilejas?

8 Tad kā tas nākas, ka katrs no mums dzird savu dzimto valodu?

9 Partieši, Mēdieši, Elamieši, Mozopotāmijas iedzīvotāji, Jūdas apgabala iedzīvotāji, Kapadoķieši, Pontieši, Āzijas provinces iedzīvotāji,

10 Frigijas, Pampīlijas un Ēģiptes ierdzīvotāji, tie, kuri ir atnākuši no Cirenas, Lībijā, apmeklētāji no Romas

11 (gan ebreji, gan tie, kuri pievērsušies Jūdaismam), Krētieši un Arābi – mēs dzirdam, kā viņi stāsta par Dieva brīnumu darbiem mūsu valodās!”

12 Pārsteigti un apjukuši, viņi jautāja viens otram:” Ko tas nozīmē?”

13 Bet daži vienkārši smējās, sacīdami, ka “viņi ir iedzēruši par daudz vīna.”

Dievs jau sen pagātnē bija solījis, ka reiz dos Savu Garu

14 Tad Pēteris piecēlās kājās kopā ar pārējiem vienpadsmit un uzrunāja savākušos pūli:” Biedri ebreji un visi, kuri esat apmetušies Jeruzalemē, ļaujiet man jums izskaidrot šo lietu. Klausieties uzmanīgi, ko es jums teikšu.

15 Šie cilvēki nav piedzērušies, kā daži no jums domā. Ir tikai deviņi no rīta.

16 Tas ko jūs šeit redzat, tika paredzēts [pravietots] jau sen atpakaļ. Caur pravieti Joelu tika teikts:

17 “Pēdējās dienās,” saka Dievs:” Es izliešu savu Garu pār visu miesu, un jūsu dēli un meitas pravietos, un jūsu jaunieši redzēs vīzijas [parādīšanās], un jūsu vecie sapņos sapņus.

18 Tajās dienās, Es izliešu savu Garu (ne tikai pār apustuļiem, bet) pat pār saviem (vienkāršajiem) kalpiem – pār vīriešiem un sievietēm, kuri Man kalpos, Es to izliešu, un viņi sāks pravietot.

19 Es rādīšu brīnumus augšā debesīs un zīmes lejā uz zemes, asinis, uguni, un dūmu mākoņus.

20 Saule aptumsīs un mēness kļūs asins sarkans pirms nāks tā diženā un godājamā diena – Kunga atnākšanas diena.

21 Un notiks tā, ka katrs, kurš piesauks [atsauksies uz] Kunga vārdu, tiks izglābts.”

22 “Biedri Izraēlieši, klausieties! Dievs bija iecēlis [izvirzījis] jūsu vidū cilvēku, kura vārds bija Jēzus {oriģ. ebreju val. “Jeshua”} dzimušu Nācaretes pilsētā. Dievs viņu apliecināja, darīdams  caur viņu dažādus brīnumus un rādīdams zīmes jūsu vidū, kā jau jūs paši to zināt.

23 Šis cilvēks tika nodots jūsu rokās saskaņā ar Dieva iepriekš izdomātu plānu un priekšzināšanām. Un jūs, kopā ar ļauniem cilvēkiem, notiesājāt Viņu ar nāvi, pienaglodami Viņu dzīvu pie krusta.

24 Bet Dievs piecēla Viņu no mirušajiem, atbrīvodams Viņu no nāves agonijas, jo nāvei bija neiespējami turēt Viņu savā varā.

Pat karalis Dāvids zināja, ka reiz nāks Kristus, kurš atklās ceļu uz dzīvību

25 Karalis Dāvids par Viņu [Jēzu Kristu] jau iepriekš bija teicis:” Es visu laiku redzēju Kungu [Jēzu Kristu] savā acu priekšā. Viņš stāv pie manas labās rokas, lai es nekad netiktu satricināts.

26 Tāpēc mana sirds ir prieka pilna un mana mēle gavilē. Tāpat arī mans ķermenis [miesa] dzīvos cerībā {gaidās par augšāmcelšanos pēc nāves},

27 jo Tu neatstāsi [nepametīsi] manu dvēseli mirušo valstībā [sfērā]{no grieķu val. “Hades”, kas nozīmē nāves/ pazemes valstība. Vieta vai stāvoklis, kurā atrodas no ķermeņa izgājušie gari/ dvēseles un gaida Tiesas dienu}, tāpat arī Tu neļausi Savam Svētajam [Jēzus Kristum] redzēt satrūdēšanu.

28 Tu esi man atklājis ceļu uz dzīvību, Tu piepildīsi mani ar prieku, ko es saņemšu no Tavas klātbūtnes.”

29 Biedri Izraēlieši, es varu jums teikt ar pārliecību, ka karalis Dāvids nomira un tika aprakts, un viņa kaps stāv šeit līdz pat šai dienai.

30 Bet Dāvids bija pravietis un zināja, ka Dievs viņam bija devis zvērestu, ka liks vienu no Dāvida pēcnācējiem [no viņa dzimtas] viņa karaļa tronī {iecels vienu no viņa pēcnācējiem par valdnieku}.

31 Dāvids paredzēja nākotnes lietas un redzēdams kam ir jānāk, viņš bija runājis par Kristus augšāmcelšanos, proti – ka Viņš [Kristus/ Mesija] netiks pamests mirušo valstībā [sfērā], kā arī Viņš nepiedzīvos sava ķermeņa satrūdēšanu.

32 Dievs ir piecēlis šo Jēzu dzīvošanai [dzīvībai] un mēs visi esam tam liecinieki.

33 Paaugstināts [uzcelts] līdz visaugstākajai goda vietai debesīs – pie Dieva labās rokas. Saņēmis no Tēva apsolīto Svēto Garu, Viņš to ir izlējis pār mums – tas ir tas ko jūs tagad redzat un dzirdat {tas ko jūs tagad redzat un dzirdat, tās ir Svētā Gara izpausmes/ apliecinājums, ka Svētais Gars ir iegājis cilvēkā, cilvēks ir Dieva apzīmogots un izveidojis personīgas attiecības ar Dievu}.

34 Dāvids nepacēlās debesīs, bet tik un tā viņš teica: “Dievs teica manam Kungam ‘Sēdi pie manas labās rokas

35 līdz es padarīšu Tavus ienaidniekus par paliktni zem Tavām kājām’”.

36 Tāpēc lai visa Izraēla zina, ka Dievs (tagad) ir padarījis šo Jēzu, kuru jūs pienaglojāt dzīvu pie krusta, gan par Kungu [jauno karali/ valdnieku], gan arī par Kristu [Mesiju/ solīto Glābēju] {to īpašo karali/ valdnieku par kuru tika pravietots jau pirms Kristus dzimšanas, ka reiz tiks iecelts viens valdnieks, kurš valdīs mūžīgi. Šī solītā valdnieka, jeb Mesijas atnākšanu gaidīja visi dievbijīgie ebreji}

37 Kad cilvēki dzirdēja šos vārdus, tie viņiem iegriezās dziļi sirdī, un viņi teica Pēterim un pārējiem Pārstāvjiem [apustuļiem]:” Brāļi, ko gan mums tagad darīt?”

Pēteris skaidro ko darīt, lai izglābtu dvēseli

38 Pēteris atbildēja:” Nožēlojiet savus grēkus un tieciet kristīti, katrs no jums – tieciet kristīti Jēzus Kristus vārdā, jūsu grēku piedošanai, tad jūs saņemsiet Dieva dāvanu – Svēto Garu.

39 Šis apsolījums ir (spēkā) jums, jūsu bērniem un visiem cilvēkiem, kuri atrodas tālu prom (dzīvo citās valstīs, ne Izraēlā) – tik daudziem cik vien mūsu Kungs Dievs sauks pie sevis.

40 Un vēl ar daudziem citiem vārdiem Pēteris turpināja liecināt (par to, ka Jēzus ir tas gaidāmais Mesija un ka Viņš ir dzīvs un ka Viņš ir kļuvis par jauno un ilgo gaidīto Karali/ Kungu), un visiem piekodināja, sacīdams:” Izglābieties no šīs sabojātās paaudzes {no oriģ. gieķu val. “skoliós”, kas nozīmē “sabojāta (saliekta), morāli deformējusies” cilvēku paaudze, jeb cilvēki, kuriem ir sagrozīta domāšana/ greiza izpratne par lietām/ nepareizas morāles vērtības}, atdalot [nodalot] sevi no viņiem ar grēku nožēlu un kristīšanos.”

41 Tie, kuri pieņēma Pētera pateikto, tika kristīti – tajā dienā viņiem (Kristus sekotājiem un lieciniekiem) tika pievienotas aptuveni trīs tūkstoši dvēseles.

42 Un viņi ar sirdi nodevās Pārstāvju [Apustuļu] skaidrotajai mācībai [auga zināšanās par to kas ir “patiesība”, apmeklējot apustuļu mācības], piedalījās kopējos darbos [palīdzēja viens otram, kopā vāca ziedojumus un ziedoja nabadzīgajiem, utt.], maizes laušanā [piemiņas mielastā, pieminēdami Kristus upurēšanos par viņiem] un lūgšanās.

43 Un bijība ienāca katrā dvēselē, un Pārstāvji [apustuļi] darīja daudz brīnumu un zīmju.

Visi izglābtie palīdz viens otram

44 Un visi, kuri ticēja, turējās kopā, un visas lietas viņiem bija kopīgas.

45 Viņi pārdeva savus īpašumus un mantas, un naudu izdalīja visiem, cik nu kuram vajadzēja.

46 Katru dienu viņi turpināja sanākt kopā (uz lūgšanām) tempļa laukumos [dārzos]. Tikās viens pie otra mājās, lai kopā lauztu maizi [ēstu Kristus piemiņas mielastu], un dalījās mielastā viens ar otru ar priecīgu un patiesu [vienkāršu] sirdi, 

47 slavēdami Dievu un baudīdami viens otra labvēlību. Un katru dienu Kungs pievienoja draudzei jaunus izglābtos.