12. Nodaļa

Jēkabs tiek nogalināts un Pēteris ieslodzīts

1 Aptuveni tajā pašā laikā, karalis Hērods {ebreju karalis pār Romas impērijas pakļauto Jūdejas provinci} pacēla savas rokas, lai mocītu [vajātu/ nogalinātu] dažus, kuri piederēja draudzei.

2 Un viņš ar zobenu nogalināja Jēkabu, Jāņa brāli.

3 Kad viņš redzēja, ka jūdiem [apgraizītajiem/ ticīgajiem ebrejiem] tas ļoti patika, viņš turpināja, lai apcietinātu arī Pēteri. Tas notika Neraudzētās maizes dienās.

4 Kad viņš apcietināja viņu [Pēteri], viņš ielika viņu cietumā un lika četrām karavīru grupām viņu apsargāt. Viņš bija paredzējis vest viņu cilvēku priekšā tikai pēc Lieldienām.

5 Tāpēc Pēteris tika turēts ieslodzījumā, bet draudze bez apstāšanās lūdza Dievu par viņu.

6 Un tajā naktī, kad Hērods plānoja viņu vest cilvēku priekšā, Pēteris gulēja starp diviem karavīriem, saslēgts divās ķēdēs, un durvju priekšā stāvēja sargi, un viņu apsargāja.

Kristus sūtīts eņģelis izglābj Pēteri

7 Un pēkšņi eņģelis no Kunga [Valdnieka] nostājās viņam blakus, un gaisma spīdēja visā cietuma kamerā. Viņš piesita Pēterim pie sāna un uzmodināja viņu teikdams:” Celies augšā, ātri.” Un viņa ķēdes nokrita no viņa rokām.

8 Un eņģelis viņam teica:” Apģērbies un aiztaisi savas sandales,” un viņš tā arī izdarīja. Un eņģelis viņam teica:” uzmet virsū savu apmetni un seko man.”

9 Un viņš gāja ārā, un sekoja viņam, bet viņš nezināja, ka tas viss, ko eņģelis darīja, notiek pa īstam [realitātē], bet domāja, ka viņš vienkārši redz parādīšanos [vīziju/ sapni]. 

10 Kad viņi pagāja garām pirmajai un otrajai karavīru grupai, viņi nonāca pie tērauda vārtiem, kas ved uz pilsētu. Tie paši no sevis viņiem atvērās. Un viņi izgāja ārā, nogāja vienu ielu un eņģelis tajā brīdī viņu atstāja.

11 Tad Pēteris nāca pie apziņas [atjēdzās] un teica:” Tagad es zinu, bez jebkādām šaubām, ka Kungs [Jēzus] atsūtīja savu eņģeli un izglāba mani no Hēroda rokām un no visa, ko ebreji cerēja [sagaidīja], ar mani izdarīt.

12 Kad viņš šo visu bija izsvēris [pārdomājis], viņš devās uz Marijas māju – viņa bija māte Jānim, kuru sauca arī par Marku. Daudzi bija sanākuši viņas mājā un viņi kopīgi lūdza Dievu.

13 Pēteris klauvēja pie durvīm un mājkalpotāja vārdā Roda atnāca tās atvērt.

14 Un tiklīdz viņa atpazina Pētera balsi, viņa nevis atvēra vārtus, bet no lielā priekā ieskrēja atpakaļ iekšā un izstāstīja, ka Pēteris stāv ārā pie vārtiem.

15 Un viņi teica viņai:” Tu esi traka”. Bet viņa turpināja neatlaidīgi uzstāt, ka tas tik tiešām ir patiesība. Un viņi teica viņai:” gan jau ka tas ir viņa eņģelis.”

16 Bet Pēteris turpināja klauvēt. Un, kad viņi atvēra vārtus un ieraudzīja viņu, viņi bija ļoti pārsteigti [šokēti].

17 Pēteris viņiem pamāja ar roku, lai viņi ir klusi, un izstāstīja kā Kungs viņu izveda ārā no cietuma. Viņš teica:” Izstāstiet par šo notikumu Jāzepam un citiem brāļiem,” un pats devās tālāk uz citu vietu.

18 Pēc tam, kad Hērods bija viņu meklējis, bet nebija atradis, viņš nopratināja cietuma sargus un pavēlēja viņus sodīt ar nāvi.

Hēroda nāve

19 Tad Hērods devās no Jūdejas provinces lejā uz Cēzareju un apmetās tur.

20 Hērods bija ļoti dusmīgs uz cilvēkiem no Tairas un Sidonas, bet viņi nāca pie viņa vienā prātā, un, būdami sadraudzējušies ar karaļa personīgo padomdevēju Blastus, viņi lūdza miera izlīgumu, jo viņu valsti baroja karaļa valsts {Taira un Sidona bija divas feniķiešu pilsētas, kas nebija politiski atkarīgas no Jūdejas apgabala karaļa Hēroda II no Agrippas, bet arī atradās Romas impērijas sastāvā. Šīs pilsētas guva peļņu pateicoties tirdzniecībai no/ uz Jūdejas, tāpēc gribēja saglabāt labas attiecības. Tās atradās mūsdienu Libānas teritorijā}.

21 Noteiktā dienā, Hērods apsēdās uz sava troņa, uzvilcis mugurā savu karalisko tērpu, un teica cilvēkiem runu.

22 Un cilvēki ar lielām ovācijām kliedza:” Tā ir nevis cilvēka, bet gan Dieva balss!”

23 Un tūlīt pat, viens no Kunga eņģeļiem viņu sita, jo viņš nedeva godu [pagodinājumu] Dievam. Un būdams tārpu saēsts, viņš izelpoja savu pēdējo elpu [izlaida garu] {viens no Kristus eņģeļiem viņu sita, un, tā rezultātā, viņš kļuva slims fiziski, un mira lēnā un mokošā nāvē. Šeit var redzēt, ka pirmā ir acīm neredzamā/ garīgā pasaule/ telpa un tai seko fiziskā/ materiālā pasaule, kurā mēs dzīvojam. Šī, līdz ar citām vietām Bībelē, skaidri liecina par to, ka “garīgās telpas/ dimensijas” notikumu rezultātā, notiek fiziskas un reālas izmaiņas fiziskajā telpā/ ar acīm redzamajā pasaulē}.

24 Bet Dieva vārds turpināja izplatīties un ticīgo skaits arvien pieauga.

25 Kad Barnabas un Sauls bija izpildījuši savu kalpošanas darbu Jeruzalemē {t.i. nodevuši no Antiohijas draudzes sūtīto palīdzību vecākajiem Jeruzalemē}, viņi atgriezās, ņemdami sev līdzi Jāni, kuru sauca arī par Marku.