15. Nodaļa

Strīds par to vai apgraizīšana ir vajadzīga vai nav

1 Daži cilvēki atnāca no Jūdejas apgabala lejā uz Antiohiju un mācīja ticīgos [brāļus]:” Ja jūs netiekat apgraizīti saskaņā ar Mozus mācīto paražu [tradīciju], tad jūs nevarat tikt izglābti.”

2 Tas ievilka Paulu un Barnabas karstā strīdā [domstarpībās] un diskusijās ar viņiem. Tad viņi nolēma, ka Paulam, kopā ar Barnabas un dažiem citiem vīriem, ir jāiet pie apustuļiem un vecākajiem uz Jeruzalemi, lai noskaidrotu atbildi uz šo jautājumu.

3 Draudze nosūtīja viņus ceļā, un viņiem, dodoties cauri Feniķijai un Samārijai, viņi tur dzīvojošajiem brāļiem un māsām, stāstīja, kā arī cittautieši [ne-ebreji/ pagāni] ir kļuvuši par Kristus mācekļiem [sekotājiem/ skolniekiem]. Šī ziņa viņus visus ļoti iepriecināja.

4 Kad viņi ieradās Jeruzalemē, viņus laipni uzņēma draudze, apustuļi un vecākie, kuriem viņi izstāstīja visu, ko Dievs caur viņiem bija paveicis.

Padomes sapulce Jeruzalemē

5 Tad daži ticīgie, kuri piederēja Farizeju partijai, piecēlās kājās un teica:” Viņus [cittautiešus/ ne-ebrejus] ir nepieciešams apgraizīt un pavēlēt viņiem ievērot Mozus likumus.”

6 Tad apustuļi un vecākie sanāca kopā, lai apspriestu šo jautājumu.

7 Pēc ilgām diskusijām, Pēteris piecēlās kājās un uzrunāja tur esošos:” Brāļi, jūs visi zināt, ka kādu laiku atpakaļ Dievs no jūsu vidus izvēlējās mani, lai es sludinu cittautiešiem [ne-ebrejiem/ pagāniem], lai viņi varētu dzirdēt Labās ziņas un ticēt.

8 Dievs, kurš zina sirdis, parādīja, ka Viņš pieņēma [atzina] viņus cittautiešus [ne-ebrejus], dodot viņiem Svēto Garu, gluži tāpat, kā Viņš to deva mums.

9 Un Viņš parādīja, ka nav nekādas atšķirības starp viņiem un mums, padarīdams tīras [iztīrīdams] viņu sirdis caur viņu ticību [pamatojoties uz viņu ticību].

10 Tad kāpēc jūs tagad mēģināt pārbaudīt [provocēt/ apšaubīt] Dievu, liekot uz cittautiešu [ne-ebreju] kakliem jūgus [važas], kuras ne mēs, ne arī mūsu tēvi nav bijuši spējīgi nest?

11 Nē! Mēs (ebreji) ticam, ka mēs tiksim glābti caur mūsu Kunga Jēzus žēlastību [labvēlību], tieši tāpat kā viņi.”

12 Tad visi sanākušie kļuva klusi, un tālāk klausījās Paulā un Barnabas, kuri stāstīja par zīmēm un brīnumiem, kurus Dievs caur viņiem bija paveicis cittautiešu [ne-ebreju/ pagānu] vidū.

13 Kad viņi beidza runāt, ierunājās Jēkabs, teikdams:” Brāļi, klausieties.

14 Pēteris mums izstāstīja, kā Dievs pirmo reizi apciemoja cittautiešus [ne-ebrejus/ pagānus], lai no viņu vidus paņemtu [izvēlētos] (konkrētus) cilvēkus priekš Sava vārda [lai tie būtu par Viņa cilvēkiem].

15 Šis ir saskaņā ar to, ko pravieši jau sen atpakaļ bija paredzējuši, rakstot:

16 ‘Pēc šiem notikumiem Es atgriezīšos (uz zemes), un uzbūvēšu no jauna Dāvida derības telti, kura ir kritusi. Es atjaunošu tās drupas, un Es to uzsliešu stāvam,

17 lai arī visai pārējai cilvēcei būtu iespēja meklēt Kungu [Valdnieku], t. sk. arī cittautiešiem [ne-ebrejiem/ pagāniem] – visiem, kurus Es esmu pasaucis, lai viņi būtu par Manu tautu,’ saka Kungs, kurš dara visas šīs lietas,

18 kuras ir bijušas zināmas jau kopš seniem laikiem.

19 Tāpēc mans spriedums [lēmums/ verdikts] ir tāds, ka mums nevajadzētu apgrūtināt cittautiešus [ne-ebrejus/ pagānus], kuri vēršas pie Dieva.

20 Tā vietā, mums vajadzētu viņiem uzrakstīt, un izskaidrot, lai viņi atturas no lietām, kas ir elku saindētas [no visa, kas ir saistīts ar elkiem, t.sk. ēdieniem], no seksuālas amoralitātes, no nožņaugtu dzīvnieku gaļas un no asinīm.

21 Jo šie konkrētie Mozus likumi ir bijuši sludināti ebreju sinagogās katrā pilsētā, katrā sabatā, daudzu paaudžu garumā.”

Vēstule ticīgajiem citu tautu starpā [ne-ebrejiem]

22 Tad apustuļi un vecākie, kopā ar visu draudzi Jeruzalemē, nolēma izvēlēties dažus cilvēkus no savas draudzes un sūtīt viņus uz Antiohiju, kopā ar Paulu un Barnabas, lai paziņotu par šo lēmumu. Viņi izvēlējās Jūdu (sauktu par Barsabbas) un Silas – vīrus, kuri bija vadošie ticīgo starpā [draudžu vecākie].

23 Un ar viņiem, viņi nosūtīja vēstuli ar šādu tekstu:” No apustuļiem un vecākajiem brāļiem. Brāļiem un māsām [ticīgajiem] Antiohijā, Sīrijā un Cicīlijā, kuri (pēc tautības) nav ebreji. Sveiciens jums!

24 Mēs esam dzirdējuši, ka daži no mūsējiem bez pilnvarojuma ir apmeklējuši jūs un satraukuši jūs ar vārdiem, graujot jūsu dvēseles, sacīdami, ka ‘jums ir jātiek apgraizītiem un jāievēro Mozus likumi’.

25 Tāpēc mēs, visi kopīgi vienojāmies, ka izvēlēsimies dažus vīrus (no sava vidus) un nosūtīsim viņus pie jums, līdz ar mūsu dārgajiem draugiem Barnabas un Paulu –

26 vīrus, kuri ir riskējuši ar savām dzīvībām par mūsu Kunga Jēzus Kristus vārdu.

27 Tāpēc, mēs sūtām Jūdu un Silas, lai viņi ar vārdiem apliecinātu to, ko mēs rakstām.

28 Mums un Svētajam Garam šķita pareizi [labi] nekraut uz jums smagāku nastu, kā tikai šīs pamata [nepieciešamās] lietas:

29 Jums ir jāatturas no ēdieniem, kuri ir tikuši upurēti elkiem, no asinīm, no nožņaugtu dzīvnieku gaļas un no seksuālas amoralitātes [laulības pārkāpšanas, gadījuma sakariem, utt.] – ja jūs izvairīsieties no šīm lietām, tad jūs darīsiet labi [pareizi]. Esiet veseli! [Visu labu!]

30 Kad viņi tika nosūtīti ceļā, viņi nogāja lejā uz Antiohiju; un pēc tam, kad lielākā daļa draudzes bija sanākusi kopā, viņi nodeva vēstuli.

31 Kad viņi [draudze Antiohijā] to lasīja, viņi ļoti priecājās par tās iedrošinošajiem vārdiem.

32 Jūda un Silas, paši būdami pravieši, daudz runāja, lai pacilātu [atkal iedrošinātu] un stiprinātu brāļus.

33 Pēc tam, kad viņi tur bija pavadījuši kādu laiku, brāļi viņus palaida ceļā ar mieru, atpakaļ pie apustuļiem (Jeruzalemē).

34 Bet Silas, izlēma vēl palikt pie viņiem.

35 Pauls un Barnabas arī palika Antiohijā, līdz ar dažiem citiem, un turpināja mācīt un sludināt Kunga vārdu.

Paula otrais komandējums

36 Dažas dienas vēlāk, Pauls teica Barnabam:” Iesim atpakaļ un apciemosim mūsu brāļus [ticīgos/ mācekļus] katrā pilsētā, kurā mēs līdz šim bijām sludinājuši Kunga vārdu [Labās ziņas], un apskatīsimies, kā viņiem iet.”

37 Barnabas gribēja paņemt līdzi arī Jāni, kuru sauca arī par Marku,

38 Bet Pauls nedomāja, ka tas ir prātīgi ņemt viņu līdzi, jo viņš bija viņus pametis [dezertējis] Pampīlijā un nebija turpinājis uzsākto darbu kopā ar viņiem.

39 Un domstarpības viņu starpā bija tik asas, ka viņi abi šķīrās un devās tālāk atsevišķi. Rezultātā, Barnabas paņēma līdzi Marku un ar kuģi devās uz Kipru,

40 Bet Pauls izvēlējās Silas un pēc tam, kad brāļi bija viņus uzticējuši [nodevuši] Kunga žēlastībai {šī frāze “uzticēt/ nodot Kunga žēlastībai” atkārtojas un ar to tiek paskaidrots, ka pirms kāds ticīgais/ Kristus māceklis pilda kādu darbu, draudze dara konkrētas lietas, lai viņu “uzticētu/ nodotu Kunga žēlastībai/ vadībai”. Proti, kā minēts Apustuļu darbos 13:3, draudze, pirms sūtīt kādu ceļā, kopā lūdz, gavē un uzliek viņam rokas}, arī devās ceļā.

41 Viņš devās cauri Sīrijai un Cicīlijai, stiprinādams draudzes.