4. Nodaļa

Pēteris un Jānis tiesas priekšā

1 Pēterim un Jānim runājot, pie viņiem pienāca priesteri, tempļa sardzes kapteinis un Saduķeji {ebreju grupa, jeb sekta, kas sastāvēja, galvenokārt, no augstākā sociālā un ekonomiskā slāņa ebrejiem, kuriem bija savs skatījums uz Jūdaismu}.

2 Viņi bija ļoti neapmierināti [satraukti] par to, ka Pēteris un Jānis mācīja cilvēkus un sludināja [ziņo], ka pastāv augšāmcelšana no nāves caur Jēzu Kristu [ka Kristus uzcels no nāves tos, kuri būs likuši savu paļāvību uz Viņu].

3 Viņi satvēra Pēteri un Jāni, un tāpēc, ka jau bija vakars, viņi ielika viņus abus cietumā, līdz nākamajai dienai.

4 Bet daudzi, kuri dzirdēja šo ziņu [mācību], ticēja, un kopējais skits ticīgo izauga līdz pieciem tūkstošiem cilvēku.

5 Nākamajā dienā, kopā sanāca pārvaldnieku, vecāko un Vecās derības [Toras] likumu mācītāju padome [tiesa/ Sinhedrīns] Jeruzalemē.

6 Viņu starpā bija arī Augstais priesteris Annas {Romiešu ieceltais Augstais priesteris pār Jūdeju – ebreju teritoriju, ko Romieši iekaroja un pakļāva sev, nosaucot to par Jūdejas provinci. Šī province tika iekļauta Romas impērijas sastāvā}, Kaiapas, Jānis, Aleksandrs un citi no Augstā priestera ģimenes.

7 Viņi lika izvest savā priekšā Pēteri un Jāni un sāka viņus pratināt, prasīdami:” Ar kādu spēku vai kura vārdā jūs esat to izdarījuši {dziedinājuši klibo un solījuši augšāmcelšanos}?”

8 Tad Pēteris, Svētā Gara aizrauts, viņiem teica:” Cilvēku pārvaldnieki un Izraēlas vecākie,

9 ja mēs šodien tiekam pratināti par labu darbu, ko mēs esam darījuši klibam cilvēkam, un mums tiek jautāts kādā veidā tieši šis cilvēks tika padarīts vesels [dziedināts],

10 tad lai tas tiek darīts zināms jums visiem, kā arī visiem cilvēkiem Izraēlā: Šis cilvēks tika darīts vesels [dziedināts] ar Jēzus Kristus vārda spēku – Jēzus Kristus no Nācaretes, kuru jūs pienaglojāt pie krusta, bet kuru Dievs uzcēla augšā no mirušajiem {kurš tagad atkal ir dzīvs un sēž pie Dieva labās rokas un valda līdz Tiesas Dienai}.

11 Jēzus ir tas par kuru ir rakstīts Svētajos rakstos [Vecajā derībā], kur ir teikts:

0 ‘Tas akmens, kuru jūs – būvētāji, atmetāt [noraidījāt/ atstūmāt malā], nu ir kļuvis par balstošo stūrakmeni [pamatakmeni]’.

12 Glābšana nav iespējama [neeksistē/ nav atrodama] nevienā citā, un nav neviena cita vārda zem debesīm, kuru Dievs būtu devis cilvēkiem, ar kura palīdzību būtu solīta mūsu glābšana.”

13 Kad viņi ieraudzīja Pētera un Jāņa drosmi [pārliecību], un nāca pie apziņas, ka viņi bija neskoloti {neskoloti Svētajos rakstos, jeb Torā. Viņi bija bez oficiālām reliģiskām apmācībām}, vienkārši cilvēki, viņi kļuva šokēti [izbrīnīti/ pārsteigti]. Tad viņi sāka atpazīt, ka viņi bija bijuši kopā ar Jēzu.

14 Un ņemot vērā, ka viņi redzēja tur pat viņiem blakus stāvam to vīrieti, kurš bija izdziedināts, viņiem nebija nekā ko teikt pretī.

Vadītāji aizliedz sludināt Labās ziņas par Jēzu Kristu

15 Viņi lika Pēterim un Jānim pamest padomes [tiesas/ sinhedrīna] sēdi un sāka apspriesties savā starpā.

16 “Ko gan mums tagad darīt ar šiem cilvēkiem? Visiem, kuri dzīvo Jeruzalemē, ir skaidrs, ka caur viņiem ir noticis vērā ņemams brīnums, un mēs nevaram to noliegt.

17 Bet lai apturētu šīs ziņas tālāku izplatīšanos cilvēku vidū, strikti norādīsim [piedraudēsim] viņiem, lai viņi vairāk nerunā ne ar vienu cilvēku šajā vārdā {Jēzus Kristus vārdā}.”

18 Tad viņi atkal iesauca Pēteri un Jāni iekšā un pavēlēja viņiem vispār vairāk nerunāt un nemācīt Jēzus vārdā.

19 Bet Pēteris un Jānis atbildēja:” Kas ir pareizi Dieva priekšā, paklausīt jūs vai Viņu? Izlemiet jūs paši!

20 Kas attiecas uz mums, mēs nevaram pārtraukt runāt par to, ko mēs paši esam redzējuši un dzirdējuši.”

21 Pēc tam, kad padome [tiesa/ Sinhedrīns] bija izteikusi viņiem tālākus draudus, viņi ļāva viņiem iet, jo viņi nevarēja atrast iemeslu kā viņus sodīt, jo visi cilvēki slavēja Dievu par to, kas bija noticis.

22 Cilvēks, uz kura tika paveikts šis dziedināšanas brīnums, bija vairāk nekā četrdesmit gadus vecs.

Ticīgo lūgšana

23 Tiklīdz Pēteris un Jānis tika atbrīvoti, viņi atgriezās atpakaļ pie saviem cilvēkiem [ticīgajiem] un izstāstīja visu ko galvenie priesteri un vecākie bija viņiem teikuši.

24 Kad viņi to dzirdēja, viņi visi pacēla savas balsis kopīgā saskanīgā [vienbalsīgā/ harmoniskā] lūgšanā Dievam:” Ak, Visaugstākais valdniek! Tu izveidoji debesis un zemi, un jūru, un visu kas ir tajās.

25 Tu ar Svēto Garu runāji caur mūsu tēva un sava kalpa (karaļa) Dāvida muti, teikdams:

0 ‘Kāpēc pagānu tautas trako un cilvēki ir iedomājušies veltīgu lietu? {lietu, kas viņiem nav pa spēkam – tikt vaļā no Jēzus/ no Dieva}

26 Šīs pasaules karaļi sacēlās un valdnieki sanāca kopā pret Dievu un pret Viņa Svaidīto.’

27 Šī ir tā pati pilsēta (Jeruzaleme), kurā Hērods {Jūdas apgabala valdnieks no 37. gada pirms Kristus dzimšanas. Uzzinādams, ka Bētlehemē piedzims jauns valdnieks – paša Dieva sūtīts, lika nogalināt visus mazos bērnus, lai nogalinātu arī jauno valdnieku – Jēzu, bet viņa centieni bija neveiksmīgi.} un Poncijs Pilāts {Romas provinces Jūdejas piektais gubernators laika periodā no 26. līdz 36. gadam pēc Kristus dzimšanas. Tajā laikā romieši bija iekarojuši ebreju teritoriju Jūdeju, un to pārvaldīja. Pilāts nebija atradis Jēzū nekādu vainu vai iemeslu viņu sodīt, bet pēc ebreju prasībām, piekrita ka Jēzus tiek sodīts ar nāvi – pienaglošanu pie krusta} sazvērējās kopā ar ne-ebrejiem [pagāniem] un izraēliešiem pret Tavu svēto kalpu Jēzu, kuru Tu iecēli [iesvētīji/ iezīmēji] ar Savu svēto svaidījumu. {iecēli būt par Valdnieku}

28 Viņi Jēzum izdarīja to, ko Tava roka un Tavs nodoms bija jau iepriekš paredzējis.

29 Un tagad, Dievs, ņem vērā viņu draudus, un padari savus kalpus spējīgus sludināt Tavu vārdu ar pārliecību [drosmi],

30 līdzās [paralēli] izstiepdams savu roku lai dziedinātu, un darītu brīnumu un zīmes, caur Tava svētā kalpa Jēzus vārdu.”

31 Pēc tam, kad viņi pabeidza šo lūgšanu, tā vieta, kur viņi bija sanākuši kopā, nodrebēja, un viņi visi saņēma Svētā Gara piepildījumu un sāka runāt [sludināt] Dieva vārdu [Labās ziņas par Kristu] ar drosmi [pārliecību].

Dalīšanās ticīgo starpā

32 Ticīgo draudzei bija viena sirds un dvēsele. Neviens no viņiem nepretendēja [neteica] uz to, kas viņam pieder, kā uz savējo, bet visas lietas viņiem bija kopīgas [viņi dalījās ar visu, kas viņiem bija].

33 Apustuļi [ziņneši/ pārstāvji] ar lielu spēku liecināja par to, ka Jēzus Kristus ir augšāmcēlies. Un milzīga [bagātīga/ pārpilnīga] Dieva labvēlība bija uz viņiem visiem.

34 Neviens viņu starpā necieta trūkumu, jo tie, kuriem piederēja zemes vai mājas, tie tās pārdeva, un atnesa visus ienākumus no pārdošanas,

35 un nolika pie apustuļu kājām. Šī nauda tika izdalīta saskaņā art katra vajadzībām.

36 Tur bija Jāzeps, Levīts no Kipras, kuru viens no apustuļiem bija nosaucis par Barnabas (kas nozīmē “Iedrošinājuma dēls”).

37 Viņš pārdeva lauku, kas viņam piederēja un atnesa saņemto naudu, un nolika to pie apustuļu kājām.