7. Nodaļa

Stefans uzrunā Sanhedrīnu

1 Tad Augstais priesteris jautāja Stefanam:” Vai tā ir taisnība?”

2 Un Stefans atbildēja:” Brāļi un tēvi, klausieties mani! Visu varenais Dievs parādījās [atklājās] mūsu tēvam Ābrahamam kamēr viņš vēl bija Mezepotāmijā {mūsdienu Irākā}, pirms viņš vēl bija pārvācies uz dzīvi Haranā {mūsdienu Turcijā},

3 un teica viņam ‘Ej ārā no savas valsts un prom no saviem radiniekiem, un nāc uz zemi, kuru Es tev rādīšu.’

4 Tad Ābrahams izgāja ārā no Kaldiešu zemes un dzīvoja Haranā. Un kad viņa tēvs nomira, tad Dievs no tās vietas viņu veda uz šo zemi, kurā jūs tagad dzīvojat {Izraēlu}.

5 Bet Dievs šeit nedeva viņam nekādu mantojumu, pat ne tik daudz, lai viņam būtu zemes gabals uz kura viņš varētu uzlikt savu pēdu. Bet Dievs apsolīja, ka pienāks laiks, kad Viņš dos Ābrahamam īpašumā visu šo zemi, un viņa pēcnācējiem pēc viņa, neskatoties uz to, ka Ābrahamam tajā brīdī vēl nebija bērnu.

6 Dievs viņam teica šādi:

0 ”Tavi pēcnācēji dzīvos kā svešinieki valstī, kas nepieder viņiem, un viņi tiks paverdzināti, un pret viņiem slikti izturēsies četrus simtus gadu.”

7 “Bet Es sodīšu to nāciju, kura viņus būs paverdzinājusi,” teica Dievs, “Un pēc tam, viņi izies to tās zemes un kalpos Man šajā vietā.”

8 Un tad Dievs deva Ābrahamam “apgraizīšanas derību” {derību, kurai par piederības zīmi bija apgraizīšana}. Un tad Ābrahāmam piedzima Īzāks, kuru viņš apgraizīja astotajā dienā, un Īzākam piedzima Jēkabs, un Jēkabam piedzima divpadsmit patriarhi [ciltstēvi] {divpadsmit dēli, no kuriem vēlāk veidojās Izraēlas divpadsmit ciltis}.

9 Šie patriarhi [ciltstēvi] kļuva greizsirdīgi [skaudīgi] uz Jāzepu (jaunāko no viņiem), un pārdeva viņu kā vergu ceļotājiem uz Ēģipti. Bet Dievs bija ar viņu,

10 un glāba viņu no visām viņa nepatikšanām, un deva viņam savu labvēlību [palīdzību] un gudrību Ēģiptes karaļa Faraona priekšā. Un Ēģiptes karalis Faraons iecēla viņu par pārvaldnieku pār visu Ēģipti un pār visu savu namu.

11 Tad bads nāca pār Ēģipti un Kānānas apgabalu, un līdz ar to – lielas bēdas, un mūsu tēvi {pārējie Jēkaba dēli un Jāzepa brāļi, kuri bija vienpadsmit patriarhi} nevarēja atrast ēdienu.

12 Kad Jēkabs dzirdēja, ka Ēģiptē ir graudi [labība], viņš sūtīja uz turieni mūsu tēvus {savus atlikušos vienpadsmit dēlus} pirmā gājienā.

13 Un otrajā gājienā, Jāzeps atklāja sevi brāļiem, un Faraons uzzināja par Jāzepa ģimeni.

14 Pēc šiem notikumiem, Jāzeps lūdza atvest savu tēvu Jēkabu ar visu ģimeni, kopā septiņdesmit piecus cilvēkus.

15 Tad Jēkabs nogāja lejā uz Ēģipti, kur viņš un mūsu senči (galu galā arī) nomira.

16 Un viņu mirstīgās atliekas tika atvestas atpakaļ uz Sihemas pilsētu {Kānānā, kas vēlāk kļuva par daļu no Izraēlas}. Tās tika guldītas kapenēs, kuras Ābrahams bija nopircis par naudu no Hamora dēliem Sihemas apkaimē.

17 Bet tuvojoties tam laikam par kuru Dievs bija runājis, kad deva savu solījumu Ābrahamam, cilvēku (ebreju) skaits Ēģiptē arvien pieauga un viņi vairojās,

18 līdz ‘Ēģiptē pie varas nāca cits [jauns] karalis, kurš nezināja Jāzepu’.

19 Šis jaunais karalis izturējās nodevīgi pret mūsu cilvēkiem [izmantoja viņus], apspieda mūsu tēvus (smagā spaidu darbā), lai piespiestu viņus pamest savus jaundzimušos mazuļus bojāejai [atteikties no saviem bērniem] {mēģināja ebreju vīriešiem radīt apstākļus, lai viņi atteiktos no saviem mazuļiem, bet ebreji bija dievbijīgi un mīlēja savus bērnus, tāpēc Ēģiptes karaļa taktika bija neveiksmīga}.

Stefans turpina runāt – Dievs sākumā iecēla Mozu

20 Šajā periodā piedzima Mozus, un Dieva acīs viņš bija brīnišķīgs [ļoti skaists/ patīkams]. Pirmos trīs mēnešus viņš tika audzināts sava tēva mājā.

21 Bet pēc tam, kad viņš tika pamests ārā, Faraona meita paņēma viņu pie sevis un audzināja viņu, kā sevis pašas bērnu.

22 Un Mozus tika izglītots [apmācīts] visā Ēģiptiešu gudrībā [zināšanās], un viņš bija ļoti spēcīgs [varens] gan runā, gan darbībā.

23 Kad viņš bija sasniedzis četrdesmit gadu vecumu, viņam sirdī ienāca vēlme apciemot savus tautiešus, Izraēla bērnus [ebrejus].

24 Ieraugot, ka ar vienu no viņiem netaisnīgi apietas, viņš aizstāvēja apspiesto un atriebās, nosizdams ēģiptieti.

25 Mozus domāja, ka viņa tautieši [brāļi] sapratīs, ka Dievs viņu izmanto, lai viņiem palīdzētu [glābtu viņus], bet viņi to nesaprata.

26 Nākamajā dienā viņš [Mozus] atkal aizgāja pie viņiem [ebrejiem] un redzēja, ka divi no viņiem kaujas savā starpā. Viņš centās viņus izšķirt, sacīdams:” Vīri, jūs taču esat brāļi. Kāpēc jūs darāt pāri [sāpes] viens otram?”

27 Bet tas, kurš bija uzbrucis savam kaimiņam, pagrūda Mozu malā un teica:” Kurš ir padarījis tevi par valdnieku un par tiesnesi pār mums?

28 Vai tu esi nodomājis nogalināt mani, tāpat kā tu vakardien nogalināji ēģiptieti?”

29 Dzirdot šos vārdus, Mozus aizbēga projām uz Midiāna zemi un apmetās tur uz dzīvi kā svešinieks. Tur viņš kļuva par tēvu diviem dēliem.

30 Četrdesmit gadus vēlāk, tuksnesī, netālu no Sinaja kalna, degoša krūma liesmās Mozum parādījās eņģelis.

31 Kad viņš to ieraudzīja, viņu aizrāva izbrīns par to skatu, ko viņš redzēja. Kad viņš tuvojās krūmam, lai paskatītos tuvāk, nāca Kunga [visa Valdnieka] balss:

32 “Es esmu tavu tēvu Dievs – Ābrahama Dievs, Īzāka Dievs un Jēkaba Dievs” {Tas pats Dievs, kuru Ābrahams, Īzāks un Jēkabs sauca par savu Valdnieku}. Mozus trīcēja bailēs un neuzdrīkstējās skatīties.

33 Tad Valdnieks [Dievs] viņam teica:” Novelc savas sandales no savām kājām, jo tā vieta, kur tu stāvi, ir svēta zeme.

34 Es tik tiešām esmu redzējis savu cilvēku apspiešanu Ēģiptē. Es esmu dzirdējis viņu vaimanas un esmu nonācis lejā, lai viņus atbrīvotu [izglābtu]. Un tagad nāc, Es sūtīšu tevi uz Ēģipti.”   

35 Tas pats Mozus, kuru viņi atraidīja [atstūma], teikdami ‘Kurš tevi padarīja par valdnieku un tiesnesi?’ ir tas pats, kuru Dievs sūtīja būt par valdnieku [vadītāju] un par glābēju – sūtīja viņu caur eņģeli, kurš parādījās Mozum ērkšķu krūmā.

36 Un ar brīnumiem un brīnumainām zīmēm, viņš izveda viņus ārā no Ēģiptes, izveda cauri Sarkanajai jūrai un veda cauri tuksnesim [savvaļas zemēm] četrdesmit gadu garumā.

Stefans turpina runāt – Mozus paredzēja Jēzus Kristus atnākšanu

37 Tas ir tas pats Mozus, kurš teica Izraēliešiem:” Dievs no jūsu vidus cels jums pravieti, tādu pašu kā mani.”

38 Tas pats Mozus, kurš bija kopā ar mūsu senčiem [priekštečiem], draudzi savvaļā [neapdzīvotā vietā], kad eņģelis Sinaja kalnā viņu uzrunāja. Un tur Mozus saņēma dzīvību dodošus vārdus [mācību], lai tie tiktu nodoti tālāk jums.

39 Bet mūsu tēvi [priekšteči] atteicās viņam pakļauties. Tā vietā, viņi atraidīja viņu un savās sirdīs [nodomos] gribēja atgriezties atpakaļ uz Ēģipti.

40 Viņi teica Āronam (Mozus līdzgaitniekam):” Izveido priekš mums dievus, kas var iet mums pa priekšu [mūs vadīt], jo mēs nezinām kas ir noticis ar to Mozu, kurš izveda mūs no Ēģiptes.”

41 Tas bija tas brīdis, kad viņi izveidoja elka tēlu, pēc formas kā teļu, un viņi upurēja tam tēlam un svinēja [līksmoja par] darbu, kuru bija izveidojuši paši ar savām rokām.

42 Tad Dievs aizgriezās prom no viņiem un atļāva viņiem slavēt sauli, mēnesi un zvaigznes. Tas ir saskaņā ar to, kas bija rakstīts praviešu grāmatā:

0 ”Ak Izraēlieši, vai to četrdesmit gadu garumā savvaļā jūs Man kaut reizi bijāt piedāvājuši priekš Manis upurēt lopus vai nest priekš Manis kādus citus upurus?

43 Nē, jūs nesāt sev līdzi uz šķirsta [tabernākula] Moloka telti un sava dieva Saturna zvaigzni – tēlus, kurus jūs izveidojāt, lai tos pielūgtu [slavinātu]. Es arī jūs novākšu malā – izsūtīšu jūs trimdā viņā pusē Babilonai {projām aiz Babilonas robežām}.”

44 Mūsu tēviem [priekštečiem], atrodoties savvaļā, bija Dieva derības šķirsts [tabernākuls], kas tika izveidots tieši tā, kā Dievs bija pavēlējis Mozum, saskaņā ar paraugu, kuru Mozus bija redzējis.

45 Un mūsu tēvi [priekšteči] to saņēma, un viņi nesa to sev līdzi, kad viņi Džošuas vadībā devās (karot) uz zemēm, kas piederēja ne-ebreju [pagānu] tautām, kuras Dievs dzina ārā mūsu tēvu priekšā, līdz pat Dāvida dienām.

46 Dāvids baudīja Dieva labvēlību un lūdza iespēju sameklēt priekš Dieva pastāvīgu vietu [templi], kurā Jēkaba Dievs varētu dzīvot.

47 Bet tas bija Sālamans, kurš faktiski uzbūvēja Dievam mājvietu [templi] (virs zemes).

48 Bet lieta ir tāda, ka Visaugstākais nedzīvo mājās [ēkās/ tempļos], kas ir celtas ar cilvēku rokām. Kā pravietis saka:

49 ‘Debesis ir Mans tronis, un zeme ir paliktnis Manām kājām. Kāda veida māju gan tu Man varēsi izveidot?’ saka visa Valdnieks, ‘vai tad tu varēsi Man uzbūvēt [izveidot] tāda veida atpūtas vietu?

50 Vai tad tā nebija Mana roka, kas radīja [izveidoja] visas šīs lietas?’

51 Jūs stūrgalvīgie cilvēki! Jūsu sirdis un ausis joprojām ir neapgraizītas {neskatoties uz fizisku apgraizīšanu, viņi nepildīja patieso Dieva gribu}. Jūs darāt tā pat, kā jūsu tēvi [priekšteči] – jūs vienmēr pretojaties Svētajam Garam!

52 Vai bija kāds pravietis, kuru jūsu tēvi [priekšteči] nebūtu vajājuši? Viņi pat nogalināja tos, kuri paredzēja Pareizā [Taisnīgā] atnākšanu – Mesijas [Kristus/ Dieva Svaidītā] atnākšanu, un jūs tagad kļuvāt par Viņa nodevējiem un slepkavām.

53 Jūs, kuri ar eņģeļu starpniecību bijāt saņēmuši likumu, bet tik un tā to neturējāt [neievērojāt].”

Stefans tiek nomētāts ar akmeņiem

54 Kad Sanhedrīna [Augstās tiesas/ Padomes] locekļi to dzirdēja, viņi kļuva nevaldāmi nikni un grieza savus zobus uz viņu.

55 Bet Stefans, būdams Svētā Gara pilns [aizrauts], neatlaidīgi skatījās augšā uz debesīm un redzēja tajās Dieva godību, un redzēja Jēzu stāvam pie Dieva labās rokas.

56 “Skatieties!” viņš teica:” Es redzu debesis atvērtas un Cilvēka Dēlu stāvam pie Dieva labās rokas.”

57 To dzirdēdami, viņi ar plaukstām aizspieda savas ausis un sāka skaļi bļaut. Viņi visi ar vienām domām galvā skrēja pie viņa,

58 izvilka viņu ārā no pilsētas un sāka nomētāt viņu ar akmeņiem. Un tajā brīdī aculiecinieki novilka savus apmetņus un nolika tos pie kājām kādam jaunam vīrietim, kuru sauca Sauls.

59 Kamēr viņi mētāja Stefanu ar akmeņiem, Stefans sauca Dievu un teica:” Kungs Jēzu, uzņem manu garu!”

60 Tad viņš nokrita uz ceļiem un bļāva skaļā balsī:” Kungs, nepieskaiti viņiem šo grēku”. Kad viņš to bija pateicis, viņš aizmiga.