2. nodaļa

Dvēseles glābšana ir tikusi un tiek apstiprināta

1 Šī iemesla dēļ (ka Dievs ir atklājis pats Sevi caur Dēlu), mums šīm lietām, kuras esam dzirdējuši, ir jāpievērš daudz lielāka vērība [uzmanība], lai mēs nevienā brīdī neaizslīdētu prom (no patiesības).

2 Jo, ja jau vārds [ziņas], ko runāja eņģeļi, bija saistošs [nelokāms], un ik katrs pārkāpums un tā neievērošana sagādāja taisnīgu [atbilstošu] sodu (kā godīgi nopelnītu atlīdzību),

3  tad kā gan mēs izbēgsim, ja mēs nevērīgi [nolaidīgi] izturamies pret tik lielu glābšanu? Par to sākumā paziņoja Kungs [Jēzus], un tad to mums apstiprināja tie, kuri Viņu dzirdēja,

4 un tad arī Dievs to apliecināja, gan ar zīmēm un pārsteigumiem, gan ar brīnumiem un Svētā Gara dāvanām, iedalot tās saskaņā ar Viņa paša gribu.

5 Tie nav eņģeļi, kuriem Viņš [Dievs] ir nodevis valdījumā [pakļāvis/ devis] to pasauli, kura būs [nāks], par kuru mēs runājam.

Jēzus pieņēma cilvēku veidolu un ņēma dalību pārbaudījumos [grūtībās]

6 Bet kādā (rakstu) vietā ir liecināts un teikts:

0 “Kas gan ir cilvēks, ka Tu par Viņu domā? Vai cilvēka dēls, ka Tu par Viņu raizējies [Tev viņš rūp]?

7 Tu izveidoji viņu [cilvēku] tikai mazliet zemāku par eņģeļiem; Tu kronēji viņu [cilvēku] ar cildenumu [godību] un godu, un iecēli viņu pār savu roku darbu;

8 Tu noliki visu zem viņa [cilvēka] kājām.” Nododams visas lietas viņa [cilvēka] pakļautībā, Viņš neatstāja it neko, kas būtu ārpus viņa [cilvēka] pakļautības [ietekmes/ valdījuma]. Bet, šobrīd mēs vēl neredzam, ka visas lietas būtu viņam [cilvēkam] nodotas [pakļautas/ nodotas valdījumā].

9 Bet mēs redzam Viņu – to, kurš tikai uz īsu brīdi bija darīts mazliet zemāks par eņģeļiem, proti, Jēzu – jau tagad kronētu ar cildenumu [godību] un godu, jo Viņš cieta nāvi tāpēc, lai pateicoties Dieva labvēlībai [žēlastībai], Viņš varētu izgaršot (šo) nāvi par visiem (kas ir Viņa) [to visu cilvēku vietā, kuri ir Viņa].

10 Dievs, priekš kura un caur kuru viss pastāv [eksistē], izvēlējās ievest daudzus bērnus godībā. Un tas Viņam likās taisnīgi [pareizi/ atbilstoši/ derīgi], padarīt cilvēku [Dieva bērnu] glābšanas autoru [avotu/ vadoni] perfektu caur ciešanām.

11 Jo abi divi – gan Viņš [Kristus], kurš padara svētu [svēta/ dod Svēto Garu], gan arī tie, kuri tiek padarīti svēti [svētīti/ saņem Svēto Garu] ir visi no viena. Šī iemesla dēļ Viņš nekaunas saukt viņus [savus bērnus/ sekotājus] par brāļiem un māsām.  

12 Viņš [Kristus] saka: “Es sludināšu [darīšu zināmu] Tavu vārdu (Dievs) Maniem brāļiem un māsām, Es dziedāšu Tev slavas dziesmas draudzes vidū [sanākšanas laikā].”

13 Un atkal Viņš [Kristus] saka: “Es likšu Savu paļāvību uz Viņu [Dievu].” Un atkal “Lūk, Es un bērni, kurus Dievs Man ir devis.”

14 Ņemot vērā, ka bērni daļēji ir miesa un asinis [fizisks ķermenis], arī Viņš gluži tāpat ņēma dalību tajā pašā [ienāca pasaulē miesā un asinīs/ fiziskā ķermenī], tāpēc, lai caur nāvi [nomiršanu] Viņš varētu iznīcināt to, kuram ir vara ievest nāvē, tas ir  – velnu,

15 un atbrīvot [padarīt brīvus] tos, kuri visu savu dzīvi ir tikuši turēti nāves baiļu verdzībā.

16 Pavisam noteikti tie nav eņģeļi, kuru būtību [veidolu] Viņš pieņēma, bet Viņš pieņēma Ābrahama pēcteču būtību [veidolu].

17 Šī iemesla dēļ, Viņam bija nepieciešams visos veidos kļūt tādam pašam, kā Viņa brāļi [cilvēki], lai Viņš varētu kļūt par līdzjūtīgo [žēlsirdīgo] un uzticamo augsto priesteri kalpošanā Dievam, lai veiktu izlīgumu [izlīdzinājumu/ izmaksu] par cilvēku pārkāpumiem [grēkiem/ vainām/ noziegumiem].

18 Ņemot vērā, ka Viņš pats cieta, tikdams kārdināts, Viņš ir spējīgs palīdzēt tiem, kuri tiek kārdināti.