5. Nodaļa

Jēzus dziedina invalīdu pie Beit-Zata baseina

1 Kādu laiku vēlāk, norisinājās ebreju festivāls, un Jēzus aizgāja augšā uz Jeruzalemi.

2 Jeruzalemē, pie “Aitu vārtiem” {vieniem no vairākiem ieejas vārtiem, pie kuriem tirgoja aitas} ir izveidots baseins, aramiešu [ebreju] valodā saukts “Beit-Zata”, ar piecām kolonādēm [garām ietvēm ar kolonām un jumtu] {visapkārt un pa vidu},

3 Visā to garumā, uz ietvēm zem jumta guļ daudz slimu cilvēku [invalīdu] – akli, klibi un paralizēti.

4 Noteiktā laikā, lejā virs dīķa nolaidās eņģelis un saviļņoja ūdeni. Tas kurš pirmais pēc ūdens saviļņošanas tajā iekāpa, kļuva uzreiz vesels, neatkarīgi no tā, kāda viņam bija slimība.

5 Viņu starpā bija arī kāds vīrs, kurš bija invalīds [bezspēcīgs] jau trīsdesmit astoņus gadus.

6 Kad Jēzus ieraudzīja viņus guļam tur zemē un saprata, ka viņš jau ilgu laiku ir bijis [mocījies] šādā stāvoklī, Viņš jautāja tam vīram:” Vai tu gribi kļūt vesels?”

7 Slimais vīrs atbildēja:” Kungs, man nav neviena, kas palīdzētu man tikt tajā dīķī, kad ūdens tiek saviļņots. Kamēr es mēģinu tur tikt, kāds cits (vienmēr) aizsteidzas man priekšā.”

8 Tad Jēzus viņam teica:” Celies augšā, ņem savu matraci un staigā!”

9 Tajā pašā momentā, tas vīrs kļuva vesels, un viņš ņēma rokās savu matraci un sāka staigāt. Tas notika Sabata dienā [sestdienā],

10 tāpēc ebreji teica tam vīram, kurš bija dziedināts:” Šodien ir Sabats! Nest matraci šodien nav atļauts, saskaņā ar Toru [Mozus grāmatām Vecajā derībā]!”

11 Bet viņš atbildēja:” Tas, kurš mani dziedināja, man teica ‘Ņem savu matraci un staigā’!”

12 Ebreji viņam jautāja:” Kurš ir tas cilvēks, kurš tev teica, lai tu to cel augšā un staigā?”

13 Bet vīrs kurš bija dziedināts nezināja kurš tas bija, jo Jēzus jau bija nozudis cilvēku pūlī.

14 Pēc tam, Jēzus satika viņu templī un teica viņam:” Redzi, tu esi darīts vesels [dziedināts]! Pārtrauc grēkot [darīt nepareizi], savādāk ar tevi var notikt kaut kas vēl sliktāks!”

15 Tas vīrs devās prom un pateica ebreju vadītājiem, ka tas bija Jēzus, kurš bija viņu padarījis veselu [dziedinājis].

Tēvs un Dēls

16 Ņemot vērā, ka Jēzus darīja šīs lietas Sabata dienā [sestdienā], ebreji sāka Viņu vajāt [apsūdzēt/ gribēt nogalināt].

17 Bet Jēzus viņiem atbildēja:” Mans Tēvs vienmēr strādā [ir pastāvīgā darbā], un arī es strādāju.”

18 Šī iemesla dēļ, ebreji arvien vairāk centās Viņu nogalināt. Viņš ne tikai neievēroja Sabatu {Mozus doto likumu sestdien nestrādāt}, bet Viņš pat sauca Dievu par savu paša Tēvu, darīdams sevi vienlīdzīgu ar Dievu.

19 Jēzus viņiem deva šādu atbildi:” Es jums saku patiesību, kas ir ārpus laika [pāri laicīgajam], Dēls nevar neko darīt pats no sevis, ja vien Viņš neredz Tēvu to darām. Lai ko arī darītu Tēvs, to dara arī Dēls.

20 Tēvs mīl Dēlu un rāda Viņam visu, ko Viņš dara. Lai cik pārsteigti arī jūs nebūtu, Viņš rādīs Dēlam vēl dižākus [lielākus] darbus nekā šos.

21 Gluži tāpat kā Tēvs uzceļ augšā mirušos un dod viņiem dzīvību, tāpat arī Dēls dod dzīvību tiem, kuriem Viņš vēlas to dot.

22 Papildus šim, Tēvs netiesā it nevienu, bet Viņš ir uzticējis [nodevis] visu tiesāšanu [nosodīšanu] Dēlam tāpēc,

23 lai visi cilvēki cienītu [godinātu] Dēlu, gluži tāpat, kā viņi ciena [godina] Tēvu. Ikkatrs cilvēks, kurš neciena [negodina] Dēlu, neciena [negodina] arī Tēvu, kurš Viņu [Dēlu] atsūtīja.

24 Es jums saku patiesību, kas ir ārpus laika [pāri laicīgajam]:” Tas, kurš dzird Manu vārdu [atzīst visu Manis teikto, kā Dieva vārdus] un tic Viņam [Dievam], kurš Mani atsūtīja, ir mūžīga dzīvība {dzīvība pēc nāves} – viņš netiks tiesāts, bet ir šķērsojis robežu no nāves uz dzīvību!”

25 Es jums saku patiesību, kas ir ārpus laika [pāri laicīgajam]: “ Nāk laiks un tas jau ir atnācis, kad mirušie dzirdēs Dēla balsi, kurš ir no Dieva, un tie, kuri dzirdēs [uztvers] – tie dzīvos [tiks darīti dzīvi Garā].”

26 Jo gluži tāpat kā Tēvam ir dzīvībā Viņā pašā, tāpat arī Viņš ir piešķīris Dēlam, lai arī Viņam būtu dzīvība Viņā pašā.

27 Un Viņš ir devis Dēlam autoritāti [varu] spriest tiesu, jo Viņš ir arī Cilvēka Dēls {Gan Dieva dēls, gan Cilvēka dēls vienlaicīgi, kas nozīmē to, ka Viņš ir Dievs, jeb Dieva Gars cilvēka ķermenī. Ņemot vērā, ka Viņš – Dievs, ir ienācis šajā pasaulē fiziska cilvēka – Jēzus, ķermenī, un dzīvojis līdz Viņam, esot bez jebkādas vainas un pārkāpuma, tika izpildīts nāvessods pie krusta, Viņš ir kļuvis arī par tiesīgu un pilnvarotu spriest tiesu pār visiem cilvēkiem, lai nevienam nebūtu nekāda aizbildinājuma, ka viņš ir tikai cilvēks. Dievs ienākot šajā pasaulē Jēzus ķermenī, uzstādīja standartu un nolika priekšzīmi, tāpēc arī ieeja dzīvībā ir iespējama tikai caur Dēlu – Jēzu Kristu}

28 Neesiet izbrīnīti par šo, jo nāk laiks, kad visi, kuri guļ savos kapos, dzirdēs Viņa balsi

29 un nāks ārā [priekšā] – tie, kuri ir darījuši to, kas ir labs [pareizs] augšāmcelšanai, lai dzīvotu [sāktu dzīvot “Jaunajā pasaulē”], un tie, kuri ir darījuši to, kas ir ļauns [nepareizs] augšāmcelšanai lai tiktu notiesāti [sodīti].

30 Es nevaru darīt it neko Pats no Sevis. Es pieņemu lēmumus [spriedumus] tikai balstoties uz to, ko es dzirdu. Un Mans lēmums [spriedums] ir taisnīgs, jo es nemeklēju kā pildīt pašam savu gribu, bet pildīt Tā gribu, kurš Mani atsūtīja.

31 Ja es liecinu pats par Sevi, tad Mana liecība nav nekam derīga.

32 Ir kāds cits, kurš apliecina Mani [par to, ka es esmu no Dieva], un es zinu, ka Viņa liecība par Mani ir vērā ņemama.

33 Jūs esat sūtījuši ziņnešus pie Jāņa [Kristītāja] un viņš ir liecinājis par [apliecinājis] Patiesību {ka Es esmu Viņš – Dzīvības Autors un Gaisma, kas ir ienākusi šajā pasaulē}

34 Lai gan es nepieņemu liecību no cilvēka, es tomēr saku šīs lietas tāpēc, lai jūs varētu tikt izglābti {lai jūs saprastu, ka Es esmu Viņš – Radītājs cilvēka ķermenī}.

35 Jānis bija lampa, kura spīdēja un deva gaismu, un jūs bijāt priecīgi kādu brīdi gozēties [atrasties] šajā gaismā.

36 Bet Man ir liecība, kas ir vēl svarīgāka nekā Jāņa liecība. Tas, ko Tēvs Man ir uzticējis darīt – paši tie darbi, kurus es daru [veicu] {cilvēku dzīvju zināšana, ūdens pārvēršana vīnā, slimo dziedināšana, utt.} – liecina par Mani, ka Mani ir atsūtījis Tēvs [Dievs].

37 Un Tēvs, kurš Mani atsūtīja, pats ir liecinājis par [apliecinājis] Mani. Jūs nekad neesat dzirdējuši Viņa balsi, ne arī redzējuši Viņa formu [veidolu],

38 un Viņa vārds [teiktais] nedzīvo Jūsos, jo jūs neticat tam, kuru Viņš atsūtīja.

39 Jūs rūpīgi studējat [pētāt] Svētos rakstus [Toru/ Veco derību], jo jūs paši esat pieņēmuši [iedomājušies], ka no tiem jūs iegūsiet [mantosiet] mūžīgo dzīvību. Svētie raksti [Tora/ Vecā derībā] taču ir tie, kas liecina par Mani [ka Es atnākšu pie Jums cilvēka veidolā],

40 bet tik un tā jūs atsakāties nākt pie Manis, lai saņemtu dzīvību.

41 Es no jums nesaņemu nekādu cieņu [pagodinājumu],

42 bet es jūs zinu – jūsos iekšā nav mīlestības pret Dievu [Dieva mīlestības] {ir tikai rakstu pētīšana, bet nav mīlestības, tāpēc jūs arī mani nesaprotat un neredzat, ka Es esmu tas, kuru Dievs bija solījis un nu Es esmu atnācis, lai dotu dzīvību katram, kurš Mani uzņem un Man prasa}.

43 Es esmu atnācis Mana Tēva vārdā un jūs neesat Mani uzņēmuši [pieņēmuši]; bet ja kāds cits nāk pats savā vārdā, tad viņu gan jūs uzņemat [labprāt ticat viņam].

44 Kā gan jūs varat noticēt (Man), ja jums ir tik svarīgi saņemt uzslavu [atzinību] vienam no otra un jūs nemeklējat uzslavu, kas nāk no viena un vienīgā Dieva?

45 Nedomājiet, ka es jūs apsūdzēšu Tēva priekšā. Jūs apsūdzēs ir Mozus, tas pats uz kuru jūs esat likuši savu cerību.

46 Ja jūs būtu ticējuši Mozus teiktajam, tad jūs ticētu Man, jo viņš rakstīja tieši par Mani.

47 Bet, ņemot vērā, ka jūs neticat tam, ko viņš rakstīja, kā gan jūs varat ticēt Manis teiktajam?