10. Nodaļa

Jēzus ir labais aitu audzētājs

1 Jēzus teica:” Es saku jums patiesību, kas ir ārpus laika [pāri laicīgajam], tas, kurš neiet iekšā aitu aplokā pa durvīm [vārtiem], bet cenšas ierāpties iekšā kaut kādā savādākā veidā, ir zaglis un laupītājs.

2 Bet tas, kurš iet iekšā pa durvīm [vārtiem], ir aitu audzētājs [īpašnieks/ saimnieks].

3 Durvju [vārtu] sargātājs atver durvis [vārtus] priekš viņa ienākšanas un aitas ieklausās viņa balsī [uztver to]. Viņš sauc savas aitas, uzrunājot katru no tām viņas vārdā, un ved [vada] viņas ārā.

4 Kad viņš ir izvedis ārā un nostādījis priekšā visas tās aitas, kuras ir viņa, viņš iet viņām pa priekšu un viņa aitas seko viņam, jo viņas zina [dzird] viņa balsi.

5 Bet viņas nekad nesekos svešiniekam, bet bēgs prom no viņa, jo viņas nezina [nepazīst] svešinieku balsis.”

6 Jēzus runāja ar viņiem izmantojot šo stāstu [līdzību], bet viņi nesaprata, ko tieši šī līdzība nozīmē.

7 Tāpēc Jēzus atkal teica:” Es saku jums patiesību, kas ir ārpus laika [pāri laicīgajam], Es esmu durvis [vārti] aitām.

8 Visi, kuri nāca pirms Manis [kuri sauca sevi par Mesiju/ Glābēju] bija zagļi un laupītāji, bet aitas (arī) viņus nedzirdēja.

9 Es esmu durvis [vārti]! Ja kāds cilvēks ieiet iekšā caur Mani, tad viņš tiks izglābts un varēs iet iekšā un ārā, un atrast (zaļas) ganības.

10 Zaglis nāk tikai lai zagtu, nogalinātu un iznīcinātu, bet Es atnācu, lai viņām [aitām] varētu būt dzīvība – pāri mēram plūstoša [krāšņa] dzīvība.

11 Es esmu labais audzētājs [īpašnieks/ saimnieks]. Labais audzētājs [īpašnieks/ saimnieks] atdod savu dzīvību par aitām.

12 Algots darbinieks nav aitu audzētājs [īpašnieks/ saimnieks] un aitas viņam nepieder. Kad darbinieks ierauga tuvojamies vilku, viņš pamet aitas vienas pašas un pats bēg prom. Tad vilks uzbrūk aitu pulkam un izklīdina to.

13 Darbinieks bēg prom, jo viņš ir tikai algotnis par naudu un viņam pašas aitas nerūp.

14 Es esmu labais aitu audzētājs [īpašnieks/ saimnieks]. Es zinu [pazīstu] Manas aitas un Manas aitas zina [pazīst] Mani,

15 gluži tāpat, kā Tēvs zina [pazīst] Mani, un Es zinu [pazīstu] Tēvu.

16 Man ir arī citas aitas, kuras nav no šī ganāmpulka. Man ir jāatved arī tās. Viņas arī dzirdēs Manu balsi, un tad būs viens ganāmpulks un viens aitu audzētājs [īpašnieks/ saimnieks].

17 Iemesls kāpēc Tēvs mīl Mani ir tāds, ka Es atdodu savu dzīvību tāpēc, lai Es varētu to atkal paņemt atpakaļ.

18 Neviens no Manis to neatņem, bet Es atdodu savu dzīvību labprātīgi. Man ir [vara] to atdot un vara to atkal paņemt atpakaļ. Tas ir tas, ko Mans Tēvs Man ir pavēlējis darīt.”

19 Un atkal dēļ Jēzus teiktā ebreju starpā izcēlās nesaskaņas [šķelšanās].

20 Daudzi no viņiem teica:” Viņu ir apsēdis dēmons [ļauns gars] un Viņš ir traks. Kāpēc gan mums vajadzētu Viņā vispār klausīties?”

21 Bet citi teica:” Cilvēks, kuru ir apsēdis dēmons [ļauns gars], nerunā šādas lietas. Vai tad dēmons [ļauns gars] spēj atvērt aklam cilvēkam acis?”

Ebreju neticība

22 Pienāca Hanuka [Gaismas svētku] festivāla laiks {kurā svinēja Tempļa atkārtotu iesvētīšanu}Jeruzalemē. Bija ziema

23 un Jēzus staigāja pa tempļa laukumu, kuru ieskāva Zālamana kolonāde.

24 Tad ebreji sanāca Viņam apkārt no visām pusēm un teica:” Cik ilgi vēl Tu turēsi mūs neziņā [neizpratnē]? Ja Tu esi Kristus [Mesija/ gaidītais Glābējs], tad pasaki mums to skaidri un gaiši!”

25 Jēzus atbildēja:” Es jums jau to pateicu, bet jūs neticat. Tie darbi kurus Es daru Mana Tēva vārdā, liecina par Mani [apliecina Mani, kā Dieva Dēlu/ Mesiju/ Glābēju].

26 Bet jūs neticat tāpēc, ka jūs neesat no Manām aitām, gluži kā Es jums teicu:

27 “Tās aitas, kuras ir Manas, klausās Manā balsī; Es zinu viņas, un viņas Man seko,

28 Es dodu viņām mūžīgo dzīvību, un viņas nekad neies bojā [netiks iznīcinātas], un neviens viņas neizraus no Manas rokas.

29 Mans Tēvs, kurš Man viņas ir devis, ir pārāks [varenāks] par visu. Neviens nav spējīgs viņas izraut no Tēva rokas.

Jēzus un Dievs ir viens

30 Es un Tēvs – Mēs esam viens!”

31 Dzirdot šo, ebreji atkal paņēma rokās akmeņus, lai mestu Viņam.

32 Bet Jēzus viņiem teica:” Es esmu jums parādījis daudzus labus darbus no Tēva. Par kuru tieši no šiem darbiem Jūs gribat Mani nomētāt ar akmeņiem?”

33 Ebreji atbildēja:” Mēs negrasāmies Tevi nomētāt par nevienu labu darbu, bet par zaimošanu, jo Tu – būdams tikai cilvēks, saki, ka Tu esi Dievs.”

34 Jēzus viņiem atbildēja:” Vai jūsu Likumā [Vecajā derībā] nav rakstīts ‘Es teicu, Jūs esat dievi [Dieva pārstāvji virs zemes]?

35 Ja Viņš sauca par dieviem [Dieva pārstāvjiem] tos cilvēkus, pār kuriem nāca Dieva vārds (un Svētie raksti nevar tikt ignorēti),

36 tad kā ir ar to Vienu, kuru Tēvs padarīja svētu [Svaidīja] un iesūtīja iekšā šajā pasaulē? Kā tad jūs varat Mani apsūdzēt zaimošanā par to, ka Es teicu, ka Es esmu Dēls no Dieva?

37 “Ja es nedaru darbus, kuri atspoguļo manu Tēvu [Dievu], tad neticiet Man,

38 bet, ja es daru tādus darbus, tad, pat ja jūs neticiet Man, tad vismaz ticiet tiem darbiem, lai jūs varētu zināt saprast, ka Tēvs ir Manī un Es esmu Tēvā”.

39 Dzirdot šo, viņi atkal meklēja kā Viņu satvert, bet Viņš aizgāja.

40 Tad Jēzus devās atpakaļ, pāri Jordānas upei, uz vietu, kur Jānis sākumā bija kristījis cilvēkus [mērcis zem ūdens], un Viņš palika tur.

41 Daudzi cilvēki nāca pie Viņa un teica:” Lai gan Jānis pats nekad nebija darījis nekādu brīnumu [zīmi], bet viss ko viņš teica par šo cilvēku bija patiesība.”

42 Un daudzi tajā vietā esošie cilvēki sāka ticēt Jēzum [atzina Viņu par Kristu/ Mesiju/ Dieva Svaidīto pasaules Glābēju un atdeva savu sirdi Viņam].