11. Nodaļa

Lācars nomirst

1 Ap to laiku, vīrietis vārdā Lācars bija slims. Viņš dzīvoja Betānijas ciematā, kur dzīvoja arī Marija un viņas māsa Marta {netālu no Jeruzalemes, austrumu virzienā}

2 Marija bija sieviete, kura vēlāk svaidīja Jēzu ar aromātisko eļļu [svaidāmo eļļu] un slaucīja Viņa pēdas ar saviem matiem. Tā bija tā pati Marija, kurai ir brālis Lācars, kurš tagad bija slims.

3 Tāpēc māsas Marija un Marta aizsūtīja kādu, lai viņš pasaka Jēzum “Kungs, cilvēks, kuru tu mīli, ir slims.”

4 Kad Jēzus to dzirdēja, Viņš teica:” Šī slimība nebeigsies ar nāvi. Tā ir tāpēc lai tiktu pagodināts Dievs, un tāpēc, lai caur to [tās ārstēšanu] tiktu pagodināts Dieva Dēls [tiktu parādīta Dieva Dēla godība].”

5 Jēzus mīlēja Martu un viņas māsu, un Lācaru.

6 Tāpēc, dzirdot, ka Lācars ir slims, Viņš uzkavējās tur, kur viņš bija, vēl tikai divas dienas

7 un tad teica saviem mācekļiem:” Ejam atpakaļ uz Jūdejas apgabalu.”

8 Viņa mācekļi atbildēja:” Mācītāj! Ebreji tur tikko kā mēģināja nomētāt Tevi ar akmeņiem, un tagad tu gribi iet atpakaļ uz turieni?”

9 Jēzus atbildēja:” Vai tad nav 12 stundu, kurās spīd dienas gaisma? Ja cilvēks staigā pa dienas gaismu, viņš neklūp, jo viņš redz pateicoties gaismai, kas spīd šajā pasaulē. 

10 Bet ja cilvēks staigā pa nakti, viņš klups, jo viņam nav gaismas.”

11 Kad Jēzus bija pateicis šo, tad Viņš turpināja un teica saviem mācekļiem [sekotājiem/ skolniekiem]: “Mūsu draugs Lācars guļ, bet Es iešu, lai Es varētu viņu uzmodināt no miega.”

12 Viņa mācekļi atbildēja:” Kungs [Valdniek], ja viņš guļ, tad viņš atlabs.”

13 Viņi domāja, ka Jēzus bija runājis par miegu tiešā nozīmē, bet Viņš bija runājis par to, ka Lācars ir miris.

14 Tāpēc Jēzus viņiem teica tiešā valodā:” Lācars ir miris,

15 un jūsu dēļ, Es esmu priecīgs, ka Manis tur nebija, tāpēc, lai jūs tagad varētu ticēt [stiprināties ticībā]. Tagad ejam pie viņa.”

16 Tad Toms (tas kuru sauca par Dvīni) teica pārējiem Jēzus mācekļiem [sekotājiem/ skolniekiem]:” Ejam mēs arī, lai mēs varam mirt kopā ar Viņu.”

Jēzus mierina Martu un Mariju

17 Kad Jēzus ieradās, Viņš uzzināja, ka Lācars bija miris un jau četras dienas atpakaļ bija ievietots kapā.

18 Betānija atradās aptuveni 3 km attālumā no Jeruzalemes.

19 Daudzi ebreji bija atnākuši uz turieni, lai izteiktu līdzjūtību un mierinātu Martu un Mariju par viņu brāļa zaudēšanu.

20 Kad Marta izdzirdēja, ka arī Jēzus nāk, viņa izgāja ārā, lai satiktu Viņu, bet Marija palika mājās.

21 Marta teica Jēzum:” Kungs, ja Tu būtu bijis šeit, mans brālis nebūtu nomiris.

22 Bet es zinu, ka pat tagad Dievs Tev dos visu ko vien Tu prasīsi.”

23 Jēzus teica:” Tavs brālis celsies augšā.”

24 Marta atbildēja:” Es zinu, ka viņš celsies augšā, kad pienāks Pēdējā diena un viņš tiks augšāmcelts [atdzīvināts]”.

25 Jēzus viņai teica:” Es esmu augšāmcelšana un dzīvība! Tas, kurš liek savu paļāvību uz Mani [uzticas Man/ mirst paļāvībā uz Mani] dzīvos pat pēc miršanas.

26 Un katrs, kurš dzīvo paļāvībā uz Mani, nekad nemirs. Vai tu tam tici?”

27 Marta atbildēja:” Jā, kungs. Es ticu, ka Tu esi Kristus [Mesija/ Glābējs], Dēls no Dieva, tas kuram bija jāienāk šajā pasaulē.”

28 Pēc tam, kad Marta to bija pateikusi, viņa aizgāja atpakaļ pie savas māsas Marijas un pasauca viņu malā parunāt privāti [divatā]. Marta teica:” Skolotājs [Mācītājs] ir šeit un Viņš jautā pēc tevis.”

29 Kad Marija to dzirdēja, viņa ātri piecēlās un steidzās pie Jēzus.

30 Jēzus vēl nebija paspējis ienākt pilsētā, bet joprojām bija tajā pašā vietā, kur Marta bija Viņu satikusi.

31 Ebreji bija mājā kopā ar Mariju, lai viņu mierinātu. Kad viņi ieraudzīja, ka viņa pieceļas kājās un steigšus dodas prom, viņi viņai sekoja, domādami, ka viņa iet uz kapu, lai apraudātu savu brāli tur.

32 Bet Marija gāja uz to vietu, kur bija Jēzus. Kad viņa ieraudzīja Viņu, viņa nokrita pie viņa kājām un teica:” Kungs, ja vien Tu būtu bijis šeit, mans brālis nebūtu nomiris.”

33 Kad Jēzus ieraudzīja Mariju raudam un ebrejus, kuri bija atnākuši kopā ar viņu – arī raudam, Viņš kļuva aizkustināts savā garā un uzņēma uz Sevis smagumu [bēdu smagumu].

34 Viņš jautāja:” Kur jūs viņu esat apglabājuši?” Un viņi atbildēja:” Kungs, nāc un skaties.”

35 Un Jēzus raudāja.

36 Tad ebreji, to redzēdami, teica:” Skatieties, cik ļoti Viņš mīlēja viņu.”

37 Bet daži no viņiem teica:” Ja jau Jēzus atvēra aklā cilvēka acis, tad kāpēc viņš nevarēja izdarīt tā, lai Lācars nenomirst?”

Jēzus uzceļ Lācaru no nāves

38 Jēzus, atkal juzdamies ļoti aizkustināts no noskumis, pienāca pie kapa. Tā bija ala, kurai priekšā bija pievelts [piesliets] liels akmens {tas bija tipisks veids, kā ebreji apglabāja mirušos}.

39 Jēzus teica:” Noveliet malā to akmeni.” Marta, mirušā vīrieša māsa, teica:” Bet, kungs, ir jau pagājušas četras dienas kopš viņš nomira. Būs jūtama nepatīkama smaka.”

40 tad Jēzus viņai teica:” Vai es tev neteicu, ja ticēsi [ticēsi, ka Es esmu Glābējs/ paļausies uz Mani], tad tu redzēsi Dieva varenību [godību]?”

41 Tad viņi novēla akmeni nost no alas ieejas. Tad Jēzus pacēla savas acis uz augšu un teica:” Tēvs, es Tev pateicos, ka Tu es Mani uzklausījis [sadzirdējis].

42 Es zinu, ka Tu vienmēr Mani uzklausi [dzirdi], bet Es saku šos vārdus apkārt esošo cilvēku labumam, lai viņi varētu noticēt [ticēt], ka Tu Mani atsūtīji.”

43 Kad Jēzus to bija pateicis, viņš bļāva skaļā balsī:” Lācar, nāc ārā!”

44 Un vīrietis, kurš bija miris, iznāca ārā. Viņa rokas un kājas bija aptītas ar lina auduma strēmelēm un arī viņa seja bija ietīta audumā. Jēzus viņiem teica:” Noņemiet no viņa audumus un ļaujiet viņam iet.”

Ebreju sazvērestība nogalināt Jēzu

45 Daudzi no ebrejiem, kuri bija atnākuši apciemot Mariju un bija redzējuši, ko Jēzus izdarīja, ticēja Viņam (ka Viņš ir Kristus/ Mesija/ Glābējs).

46 Bet daži no viņiem aizgāja pie Farizejiem un izstāstīja viņiem, ko Jēzus bija izdarījis.

47 Tad vadošie priesteri un Farizeji sasauca Padomes [Sanhedrīna/ tiesas] sēdi. Viņi jautāja:” Ko gan mums tagad darīt? Šis cilvēks dara daudz brīnumu [zīmju].

48 Ja mēs ļausim Viņam tā turpināt, tad visi sāks paļauties uz Viņu. Tad nāks romieši un atņems mums gan mūsu vietu [pilsētu/ templi/ statusu], gan mūsu nāciju.”

49 Tad viens no viņiem, vārdā Kaiapas, kurš tajā gadā pildīja Augstā priestera amata pienākumus {bija ielikts amatā laikā no 18. līdz 36. gadam m.ē.}, teica:” Jūs neko nesaprotat!

50 Jūs neapzināties, ka jums visiem ir labāk, ja viens cilvēks nomirst visu cilvēku dēļ, nekā ja visa nācija iet bojā [iznīkst].”

51 Kaiapas šos vārdus neteica pats no sevis, bet kā tā gada Augstais priesteris, viņš tajā brīdī pravietoja, ka Jēzus mirs par visu nāciju [visas nācijas labā].

52 un ne tikai par visu nāciju, bet arī par pa visu pasauli izklīdinātajiem Dieva bērniem, lai savāktu viņus visus kopā un padarītu par vienu veselu (t.i. par Kristus miesu).

53 Un no tās dienas, viņi sāka plānot, kā Jēzu nogalināt.

54 Tāpēc Jēzus vairāk nestaigāja atklāti starp ebrejiem. Viņš pameta to vietu un gāja uz apgabalu blakus tuksnesim [savvaļai], uz ciemu, ko sauca par Efraimu, un palika tur kopā ar saviem mācekļiem.

55 Jau gandrīz bija pienācis ebreju Pashā svētku laiks {ar ko svinēja ebreju izvešanu no verdzības Ēģiptē}. Daudzi cilvēki no visas valsts devās augšā uz Jeruzalemi jau pirms Pashā svētkiem, lai tur ceremoniāli attīrītos pirms Pashā.

56 Viņi turpināja meklēt Jēzu un stāvēdami tempļa laukumos, jautāja viens otram:” Ko jūs domājat? Vai Viņš vispār nāks uz svētku pasākumu?”

57 Bet vadošie priesteri un Farizeji bija izdevuši pavēles, ka, ja kāds zina kur Jēzus atrodas, tad viņam tas ir jāpasaka viņiem, lai viņi varētu apcietināt Jēzu.