11. Nodaļa

Pēteris izstāsta par notikušo brāļiem Jeruzalemē

1 Gan apustuļi [ziņneši/ pārstāvji], gan arī ticīgie viscaur Jūdejas provincei dzirdēja, ka arī ne-ebreji [cittautieši/ pagāni] bija saņēmuši Dieva vārdu.

2 Tāpēc kad Pēteris atnāca uz Jeruzalemi, tie, kuri bija apgraizīti, sāka viņu kritizēt

3 teikdami:” Tu iegāji mājā pie neapgraizītiem cilvēkiem un ar viņiem kopā ēdi.”

4 Bet Pēteris izskaidroja viņiem visu notikušo, sākot no paša sākuma, hronoloģiskā kārtībā {lai viņi varētu iejusties viņa lomā un saprastu visu notikušo} teikdams:

5 “Es biju Joppas pilsētā, es tur lūdzu un iekrītot transā, es redzēju parādīšanos [vīziju]. Es redzēju kaut ko līdzīgu lielam galdautam [palagam], kas tika laists lejā no debesīm aiz četriem tā stūriem, un tas tika nolaists līdz vietai, kur es atrados.

6 Kad es nofiksēju savu skatienu uz to [vēroju to] un (sevī) domāju par to, es uz tā ieraudzīju visus zemes četrkājainos dzīvniekus, savvaļas zvērus, rāpuļus un debesu putnus.

7 Un es dzirdēju arī balsi man sakām:” Celies, Pēteri, kauj un ēd.”

8 Bet es teicu ‘Nekādā gadījumā, Kungs. Manā mutē nekad nav nācis nekas nesvēts [vispārējs] vai netīrs’ {šeit ir lietots arī vārds “vispārējs”. Oriģināli grieķu val. ir minēts vārds “koinon” un angļu valodā “common”, kas nozīmē – publisks, kas nav īpašs vai svēts, bet gan tieši otrādi – tāds kuru visi lieto, kam nepiemīt nekāda vērtība, izvazāts, vulgārs. Ebreji, kas bija apgraizīti, t.i. Jūdi izvairījās no daudzām lietām, kuras darīja citas tautas, jo citas tautas lielākoties bija bez morāles vērtībām, nesvētas un izlaidīgas, tāpēc arī ēdiena ziņā, Jūdiem bija atļauts ēst tikai konkrētus dzīvniekus, bet citas tautas ēda visu. Tāpēc var teikt, ka daži dzīvnieki bija īpaši izlasīti, jeb svēti ēšanai, bet pārējie – cittautiešu publikai, nesvēti un simbolizēja izlaidīgu un vulgāru dzīvesveidu, bez robežām, bez morālām vērtībām}.

9 Bet otro reizi balss atbildēja no debesīm ‘Ko Dievs ir tīrījis, to nesauc par nesvētu [vispārēju].’

10 Tas tika darīts trīs reizes, un galdauts [palags] tika uzvilkts atpakaļ augšā debesīs.

11 Un tieši tajā brīdī, uz to māju, kur es biju, bija atnākuši trīs cilvēki, sūtīti no Cēzarejas.

12 Un Gars man teica iet viņiem līdzi, un ne par ko nešaubīties. Šie seši brāļi arī gāja kopā ar mani, un mēs iegājām tā vīra mājā.

13 Un viņš mums teica, kā viņš bija redzējis eņģeli stāvam viņa mājā, kurš viņam teica ‘Sūti vīrus uz Joppu pēc Sīmaņa, kuru sauc arī par Pēteri,

14 kurš teiks tev vārdus, kuru rezultātā [caur kuriem/ pateicoties kuriem], tu un visa tava saimniecība tiks izglābta.’

15 Un tiklīdz es sāku runāt, uz viņiem krita Svētais Gars, tieši tāpat kā tas sākumā krita uz mums. {Šis skaidri norāda, ka tieši tādā pašā veidā un ar tādām pašām izpausmēs kā apustuļi saņēma svēto Garu, tieši tādā pašā veidā un ar tādām pašām izpausmēm to saņem arī visi citi arī šodien un nav nekādu izņēmumu vai savādāku veidu kā saņemt Svēto Garu. Gars “krīt” cilvēkā “ar spēku”, tāpēc to sauc par “svaidījumu” un cilvēks sāk runāt svešā valodā, jeb “Gara valodā”. Tās ir pirmās izpausmes “spēks” un “jauna valoda”}

16 Tad es atcerējos Kunga [Jēzus Kristus] vārdus, ko Viņš mēdza teikt [atgādināt]: ‘Jānis tik tiešām kristīja ar ūdeni, bet jūs tiksiet kristīti ar Svēto Garu.’

17 Tāpēc ja reiz Dievs deva viņiem to pašu dāvanu, kuru Viņš deva mums, kad mēs noticējām Kungam Jēzu Kristum; tad kas gan es tāds esmu, ka es varētu pretoties Dievam?”

18 Kad viņi dzirdēja šīs lietas, viņi kļuva mierīgi un slavēja Dievu, teikdami:” Tad Dievs arī citām tautām [ne-ebrejiem/ pagāniem] ir piešķīris grēku nožēlas [atgriešanās] iespēju, kas ved uz dzīvību {uz iespēju arī ne-ebrejiem saņemt Kristus, kā Dieva ieceltā tiesneša apžēlošanu/ piedošanu un tikt augšāmceltiem Tiesas dienā, lai sāktu dzīvot Jaunajā pasaulē}.”    

Kristus draudze Antiohijā, Grieķijā

19 Tie (ticīgie), kuri bija izklīdināti pēc vajāšanām, kas bija sākušās līdz ar Stefana nogalināšanu, bija aizceļojuši līdz pat Feniķijai {mūsdienu Libānai}, Kiprai un Antiohijai {mūsdienu Turcijai}, izplatīdami Labās ziņas, bet gan tikai un vienīgi ebrejiem.

20 Bet daži no viņiem bija vīri no Kipras un Cirēnas {mūsdienu Lībijas, Ziemeļāfrikā}, viņi gāja uz Antiohiju un sāka runāt arī ar grieķiem, stāstīdami [sludinādami] Labās ziņas par Kungu [Valdnieku] Jēzu.

21 Un Kunga roka bija ar viņiem, un liels skaits cilvēku stāstītajam noticēja un pievērās Kungam [atgriezās pie Kunga/ Jēzus Kristus].

22 Ziņas par šiem notikumiem atnāca līdz pat ausīm draudzei Jeruzalemē, un viņi sūtīja pēc Barnabas, lai viņš iet līdz pat pašai Antiohijai {distance no Jeruzalemes līdz Antiohijai bija 11 900 km}.

23 Kad Barnabas ieradās Antiohijā un redzēja tur esošo Dieva žēlsirdību [labvēlību], viņš bija ļoti priecīgs un pamudināja [iedrošināja] viņus visus, lai viņi ar saviem sirds nodomiem [motīviem] paliek Kungā [lai paliek par daļu no Viņa] {šeit ir paskaidrots, ka tas veids kā tieši pieķerties/ izveidot attiecības ar Jēzu Kristu ir “ar sirds nodomu/ motīvu”. Dievs redz un vērtē tieši cilvēka iekšējos nodomus un motīvus, proti, kāda mērķa vadīts tu kaut ko dari}.

24 Barnabas bija labs cilvēks, pilns ar Svēto Garu un ar ticību. Un ļoti liels cilvēku skaits tika pievienots Kristum [atvesti pie Kristus].

25 Tad Barnabas devās tālāk uz Tarsas pilsētu {mūsdienu Turcijas teritorijā}, lai uzmeklētu Saulu {Sauls bija dzimis Tarsā, bet audzis Jeruzalemē},

26 un kad viņš bija viņu atradis, viņš atveda viņu uz Antiohiju {11300 km distance}. Un notika tā, ka ierodoties Antiohijā, viņi tur pavadīja veselu gadu, (regulāri) sanākot kopā ar ticīgajiem [draudzi] un mācīdami ļoti daudz cilvēku; un tieši tur Antiohijā, Kristus sekotāji [mācekļi] pirmo reizi tika nosaukti par “Kristiešiem”.

27 Un tajās dienās no Jeruzalemes uz Antiohiju atnāca arī pravieši,

28 un viens no viņiem, vārdā Agabus, piecēlies kājās Garā liecināja, ka ‘visā pasaulē būs bads’. Tas notika laikā, kad valdīja Klaudijs {Klaudijs Cēzars bija Romas imperators laikā no. 41. līdz 54. gadam un tajā laikā tik tiešām bija sausums un bads, bet tas bija vairāk tieši Romas impērijas teritorijā, nevis visā pasaulē. No šī var saprast, ka šis pravietojums ļoti iespējams bija par “garīgo badu” visā pasaulē}. kad cilvēki meklēs dzīves jēgu, garīgo patvērumu, atbildes, pieķersies maldu mācībām, veidos pašu izdomātas reliģijas, utt. lai tikai remdētu šo garīgo badu, jo to jutīs visi, izņemot tos, kurus Kristus būs pieņēmis}.

29 Tad mācekļi [sekotāji/ skolnieki], katrs saskaņā ar savām iespējām, apņēmās sūtīt palīdzību brāļiem, kuri dzīvoja Jūdejas provincē.

30 Viņi to arī darīja, sūtīdami palīdzību vecākajiem (Jūdejas provincē) ar Barnabas un Saula rokām [starpniecību].