13. Nodaļa

Kristus norīko Paulu (Saulu) kļūt par Viņa apustuli

1 Tagad, draudzē Antiohijā, bija Pravieši un Skolotāji [Mācītāji]: Barnabas, Simeons, kuru sauca par “Melno”, Lūcijs no Cirēnas un Manaens, kurš bija izaudzis pie tetrarha Hēroda, un Sauls.

2 Viņiem kalpojot Kristum {no grieķu val. “leitourgein” un angļu val. “ministry”, kas nozīmē “darīt kalpošanas darbu”. Tas ietver lūgšanas, “maizes laušanu”, mācīšanu, utt.} un gavējot, Svētais Gars teica:” Nodaliet Man Barnabas un Saulu, darbam, uz kuru Es esmu viņus saucis [aicinājis]”.

3 Pēc tam, kad viņi bija vēl gavējuši un lūguši, viņi uzlika viņiem virsū rokas un sūtīja viņus ceļā.

Kipras salā

4 Viņi abi, Svētā Gara sūtīti un vadīti, devās uz Seleukiju (nelielu ostu), un no tās, tālāk ar kuģi devās uz Kipru.

5 Kad viņi ieradās ostas pilsētā Salamis (Kiprā), viņi sāka sludināt Dieva vārdu ebreju sinagogās. Jānis bija kopā ar viņiem, kā viņu palīgs.

6 Viņi ceļoja cauri visai salai, līdz pat Pafosas pilsētai. Tur viņi sastapa kādu ebreju, kurš bija burvis un viltus pravietis, vārdā Bar-Jesus {nozīmē “Dēls Kungam, kurš izglābj”}.

7 Viņš bija piesaistījies kā padomdevējs romiešu prokonsulam vārdā Sergius Paulus, kurš bija inteliģents cilvēks. Prokonsuls pasauca Barnabas un Saulu pie sevis, un gribēja dzirdēt Dieva vārdu.

8 Bet šis Elimas – burvis (ko nozīmē viņa vārds grieķu valodā), iesaistījās ar pretargumentiem, cenzdamies atrast veidus un iespējas kā aizgriezt prokonsulu prom no ticēšanas {t.i. lai prokonsuls nenotic viņu vārdiem, ka Jēzus no Nācaretes ir ilgi gaidītais Kristus/ Mesija, un ka Viņš ir augšāmcēlies un sācis valdīt pār visu dzīvo radību, un tagad katram ir iespēja vērsties pie viņa un caur Viņu, kļūt Dieva pieņemtam}.

9 Tad Sauls, kuru sauca arī par Paulu, Svētā Gara piepildīts [aizrauts], pagriezās tieši pret (burvi) Elimas un teica:

10 ”Ak, pilns ar visu veidu maldināšanu un viltību, tu sātana bērns, tu – ienaidniek, visam kas ir pareizs! Vai tu nepārstāsi grozīt [šķobīt] Kunga taisnos ceļus? {zīmīgi, ka viņa vārds tiešā nozīmē bija “Dēls Kungam, kurš izglābj”, bet realitātē viņš bija pilnīgi pretējs – darīja visu iespējamo, lai neļautu cilvēkam noticēt patiesībai par Jēzu Kristu, un tā vietā nodarbojās ar maldināšanu un patiesības sagrozīšanu}.

11 Tagad, skaties, Kunga roka ir pret tevi, un uz laiku tu būsi akls, un nespējīgs redzēt saules gaismu. Un tajā pašā brīdī uz viņa krita migla un tumsa, un viņš grābstījās, meklēdams kādu, kurš varētu vest viņu aiz rokas.

12 Kad prokonsuls ieraudzīja to, kas notika, viņš ticēja, būdams ļoti izbrīnīts [šokēts] par Kunga [Kristus] mācību {par to, ka tā ir mācība ar reālu Dieva spēku, nevis tikai teoriju}.

13 Tālāk, Pauls, kopā ar saviem līdzgaitniekiem, devās ar kuģi no Pafosas uz Pampīliju, kur viņi ieradās ostas pilsētā Pergā. Tur Jānis Marks šķīrās no viņiem un griezās atpakaļ uz Jeruzalemi.

Pisīdijas Antiohijā

14 Bet Pauls un Barnabas devās tālāk iekšā Pampīlijā, uz pilsētu, ko sauca par Pisīdijas Antiohiju {mūsdienu Turcijā. Tā bija viena no vairākām pilsētām, ko uzbūvēja Seleucus Nicator un nosauca sava tēva Antiochus vārdā}, un tur Sabata dienā viņi iegāja sinagogā, un apsēdās.

15 Pēc rakstu vietu nolasīšanas no Mozus grāmatām un Praviešu grāmatām, sinagogas vadītāji pievērsās viņiem, teikdami:” Jūs, vīri un brāļi, ja jums ir kāds pamudinājuma vārds cilvēkiem, tad runājiet.”

16 Tad Pauls piecēlās kājās un, pamādams ar roku, teica:” Izraēlieši un citu tautu cilvēki, kas bīstaties Dievu, klausieties.

17 Izraēla tautas Dievs izvēlējās mūsu tēvus [priekštečus]; kamēr viņi kā svešinieki dzīvoja Ēģiptes zemē, Viņš baroja viņus un radīja viņiem apstākļus, kuros viņi varēja vairoties, un Dievs ar paceltu roku [varenu spēku] izveda viņus ārā no tās zemes.

18 Un aptuveni četrdesmit gadus ilgi, Viņš piecieta viņu uzvedību [izturēšanos], savvaļā.

19 Un Viņš iznīcināja septiņas tautas Kānāna zemē, dodams to tautu zemi saviem cilvēkiem [tēviem/ priekštečiem] kā mantojumu.

20 Tas viss notika aptuveni 450 gadu ilgā laika periodā. Pēc tam, Dievs deva viņiem Tiesnešus [Soģus], lai valdītu līdz laikam, kad tika dots pravietis Samuēls.

21 Tad viņi gribēja karali, un Dievs viņiem deva Saulu, Kiša dēlu, vīru no Benjamīna cilts, kurš valdīja četrdesmit gadus.

22 Un pēc tam, kad Dievs noņēma Saulu, Viņš uzcēla no viņu vidus Dāvidu, lai viņš būtu par viņu karali. Par Dāvidu Viņš arī deva liecību, teikdams ‘Es esmu atradis Dāvidu, Jesses dēlu, vīru pēc Manis paša sirds [kurš pēc sirds ir tāds pats kā Es]. Viņš darīs Manu gribu visā pilnībā’.

23 Un gluži kā Dievs bija solījis, no Dāvida pēcnācējiem [sēklas], Viņš tagad ir uzcēlis augšā [izvirzījis/ iecēlis] Izraēlai Glābēju – Jēzu –

24 pirms Jēzus atnākšanas, Jānis sludināja grēku nožēlu un kristību visiem cilvēkiem Izraēlā.

25 Pēc tam, kad Jāņa darbs gāja uz beigām, viņš teica:” Kas, jūsuprāt, es esmu? Es neesmu Viņš – tas (Mesija/ apsolītais Valdnieks), kuru jūs gaidāt. Bet, ņemiet vērā, pēc manis nāk Viens, kura sandales es neesmu cienīgs attaisīt.”

26 Brāļi – Ābrahama ģimenes bērni, un jūs, cittautieši, kuri bīstaties Dievu, šī ziņa par glābšanu tika sūtīta mums.

27 Cilvēki Jeruzalemē un viņu valdnieki [vadoņi], neatpazina Jēzu, ne arī praviešu balsis, kuras viņi paši lasa katru Sabatu, un ar to viņi piepildīja praviešu vārdus notiesājot Jēzu ar nāvi.

28 Neskatoties uz to, ka viņi neatrada nekādu iemeslu Viņa nogalināšanai, viņi tik un tā lūdzās Pilātam, lai Viņu soda ar nāvi.

29 Kad viņi bija izpildījuši visu, kas par Viņu jau iepriekš bija rakstīts (praviešu grāmatās), viņi nocēla Viņu no krusta un guldīja akmens kapā.

30 Bet Dievs uzcēla viņu augšā no mirušajiem;

31 un daudzu dienu garumā Viņu redzēja cilvēki, kuri bija iepriekš ceļojuši ar Viņu no Galilejas uz Jeruzalemi. Viņi tagad ir Viņa liecinieki mūsu cilvēkiem.

32 Un tagad mēs esam šeit, lai izstāstītu jums Labās ziņas: Tas, ko Dievs bija apsolījis mūsu tēviem [priekštečiem],

33 to Viņš izpildīja priekš mums [deva] – mūsu tēvu [priekšteču] bērniem, uzceļot augšā Jēzu. Gluži kā ir rakstīts otrajā Psalmā ‘Tu esi mans dēls; šodien Es esmu kļuvis par Tavu tēvu.’

34 Dievs Viņu uzcēla augšā no mirušajiem, lai Viņš nekad nebūtu pakļauts satrūdēšanai {lai Viņš varētu valdīt mūžīgi, un lai nevienam nebūtu jāuztraucas par to, ka Viņš reiz nomirs}. Gluži kā Dievs bija teicis ‘Es došu jums to žēlastību un svētību, kuru Dāvidam biju apsolījis.’

35 Tāpēc Viņš arī saka citā Psalmā ‘Tu nepieļausi, ka tas Tavs Viens Svētais pieredz satrūdēšanu’. {No angļu val. “Holy One” ir likts uzsvars uz “Vienu” un “Svēto”, proti, jau pirms Kristus dzimšanas tika pravietots, ka reiz pats Dievs uzcels valdnieku, kurš būs Svēts un valdīs mūžīgi}

36 Kad Dāvids bija nokalpojis Dieva mērķiem savas dzīves [paaudzes] laikā, viņš aizmiga; viņš tika apglabāts kopā ar saviem priekštečiem un viņa ķermenis satrūdēja.

37 Bet tas, kuru Dievs uzcēla augšā no mirušajiem, nepiedzīvoja satrūdēšanu.

38 Tāpēc, mani draugi, es gribu, lai jūs zināt, ka jums tiek sludināta grēku piedošana caur šo cilvēku [Jēzu].

39 Katrs, kurš liek savu paļāvību uz Viņu [atdod savu sirdi Viņam] saņem izpirkšanu [attaisnošanu] par jebkuru grēku – tā ir izpirkšana [attaisnošana] Dieva priekšā, kādu jūs nevarējāt saņemt zem Mozus likumiem.

40 Esiet uzmanīgi, lai ar jums nenotiek tas, ko pravieši bija teikuši:

41 “ Jūs, izsmējēji, brīnieties un iznīkstiet; Es daru darbu jūsu dienās [jūsu dzīves laikā] – darbu, kuram jūs nekad neticēsiet, pat tad, ja jums to kāds izstāstīs.”

Ne-ebreji [cittautieši] lūdz apustuļiem turpināt viņiem sludināt

42 Kad viņi (beiguši runāt) gāja ārā no sinagogas, cittautieši lūdzās, lai viņi turpina sludināt šos vārdus [Labās ziņas] nākamajā Sabatā.

43 Kad visa sanāksme sinagogā bija pilnībā noslēgusies, daudzi ebreji un cittautieši, kuri bija pievērsušies jūdaismam [prozelīti], sekoja Paulam un Barnabam, un runāja ar viņiem, un pārliecināja viņus turpināt (sludināt) Dieva žēlastībā.

44 Nākamajā Sabatā, gandrīz visa pilsēta bija savākusies, lai dzirdētu Dieva vārdu.

45 Kad ebreji ieraudzīja lielās cilvēku masas, viņi kļuva pilni skaudības. Viņi sāka runāt pret Paula teikto, veidojot strīdus un ar pretrunām zaimojot {t. sk. asi kritizējot un nievājot apustuļu teikto}.

46 Tad Pauls un Barnabas viņiem droši [pārliecinoši] atbildēja:” Mums bija jāsludina Dieva vārds jums, ebrejiem, pirmajiem. Bet, ņemot vērā, ka jūs to noraidāt un neuzskatāt sevi par cienīgiem mantot mūžīgo dzīvību, tad mēs tagad vēršamies pie cittautiešiem [ne-ebrejiem/ pagāniem].

47 Šis ir tas, ko Kungs mums ir pavēlējis:” Es esmu padarījis [norīkojis] jūs par gaismu cittautiešiem [ne-ebrejiem/ pagāniem], lai jūs varētu nest glābšanu [mācību par dvēseles glābšanu] līdz pat pasaules malām.”

48 Kad cittautieši [ne-ebreji] to dzirdēja, viņi bija ļoti priecīgi un godināja Dieva vārdu, un visi tie viņu starpā, kuri bija iepriekš izredzēti [nozīmēti/ noteikti] mūžīgajai dzīvībai, ticēja.

49 Kunga vārds [Labās ziņas] izplatījās viscaur tam apgabalam.

50 Bet ebreju vadītāji sakūdīja [uzkurināja] augsta statusa dievbijīgas sievietes un pilsētas pārvaldniekus. Viņi cēla apsūdzības pret Paulu un Barnabas, un izraidīja viņus ārā no viņu apgabala.

51 Pauls un Barnabas nopurināja smiltis no savām kājām, kā brīdinājumu viņiem, un devās uz Ikoniju.

52 Un mācekļi [sekotāji/ skolnieki] bija pilni prieka un pilni Svētā Gara.