14. Nodaļa

Pauls un Barnabas Ikonijas pilsētā

1 Ikonijas pilsētā Pauls un Barnabas, kā parasti, gāja iekšā ebreju sinagogā. Tur viņi runāja tik efektīvi, ka liels skaits ebreju un grieķu sāka ticēt (Labajām ziņām par Kristu).

2 Bet tie ebreji, kuri atteicās ticēt viņu teiktajam, sakūdīja cittautiešus [ne-ebrejus] un saindēja viņu prātus pret saviem brāļiem.

3 Pauls un Barnabas pavadīja tur ievērojamu laika periodu, pārliecinoši runādami Kungā [Svētā Gara aizrauti, runāja Kristus vārdā], kurš deva apliecinājumu viņu teiktajiem vārdiem par Viņa žēlsirdību [labvēlību], caur viņu rokām darīdams zīmes un brīnumus.

4 Pilsētas iedzīvotāji sadalījās – daži nostājās ebreju pusē, bet citi – apustuļu [ziņnešu/ pārstāvju] pusē {šajā vietā pirmo reizi Barnabas un Sauls tiek nosaukti par apustuļiem. Iepriekš viņi tika saukti par skolotājiem un praviešiem. Viņi kļuva par apustuļiem tajā brīdī, kad bija lūguši un kalpojuši, un Jēzus caur Svēto Garu, deva viņiem norādes kur iet un ko darīt, jo “apustulis” no grieķu val. nozīmē “Sūtnis/ ziņnesis/ pārstāvis/ vēstnieks”}.

5 Un kad ebreju un cittautiešu [ne-ebreju] pūlis līdz ar saviem vadītājiem sazvērējās un izdomāja viņiem uzbrukt un viņus dzīvus nomētāt ar akmeņiem,

6 viņi par to uzzināja, un bēga uz Likaonijas apgabala pusi – uz Listras un Derbes pilsētām, un tām apkārt esošo reģionu,

7 kur viņi turpināja sludināt Labās ziņas.

Listrā un Derbē

8 Listrā sēdēja kāds vīrietis, kurš bija klibs. Viņš tāds bija jau kopš dzimšanas un nekad dzīvē nebija staigājis uz savām kājām.

9 Viņš tur sēdēja un klausījās kā Pauls sludināja. Paskatoties tieši uz viņu Pauls tajā brīdī saprata [sajuta], ka viņam ir ticība tikt dziedinātam,

10 tāpēc viņš skaļā balsī teica tam vīram:” Celies augšā un savām kājām!” Un viņš atspērās, lai celtos augšā, un sāka iet.

11 Kad cilvēku pūlis ieraudzīja to, ko Pauls bija paveicis, viņi kliedza Likaoniešu valodā ‘dievi ir nonākuši lejā pie mums cilvēku veidolā!’

12 Barnabas viņi nosauca par Zevu [latīņu valodā “Jupiters”] un Paulu par Hermes [latīņu valodā “Merkūrijs”], jo viņš bija galvenais runātājs.

13 Priesteris, kurš kalpoja Zeva templī, kas atradās turpat netālu ārpus pilsētas, jau pie pilsētas vārtiem atveda buļļus un ziedu vainagus, jo viņš un cilvēku pūlis, gribēja tos viņiem upurēt.

14 Bet, kad apustuļi Barnabas un Pauls izdzirdēja par to, viņi pārplēsa savas drēbes un skrēja iekšā tajā cilvēku pūlī skaļi kliegdami:

15 “Vīri, kāpēc jūs to darāt? Mēs arī esam tikai cilvēki, tādi paši kā jūs, un stāstām [sludinām] jums, ka jums ir jāgriežas prom to šīm bezjēdzīgajām lietām pie dzīvā Dieva, kurš radīja debesis, zemi, jūru un visu, kas ir tajās.

16 Līdz šim, Viņš ļāva katrai tautai iet pašai savu ceļu [neiejaucās],

17 bet Viņš nekad neatstāja sevi bez liecībām [pierādījumiem] par savu labsirdību [labvēlību] – piemēram, Viņš dod jums lietu no debesīm, un augļu [ražas] pilnus gadalaikus, piepildīdams jūsu sirdis ar ēdienu un prieku [līksmību/ dzīvesprieku].”

18 Pat pēc šiem vārdiem, viņiem bija ļoti grūti atturēt pūli no (buļļu) upurēšanas viņiem.

19 Tad tur ieradās ebreji no Antiohijas un Ikonijas, un pārliecinādami cilvēku masas [pārvilinādami savā pusē], Viņi nomētāja Paulu ar akmeņiem un izvilka viņu ārā no pilsētas, domādami, ka viņš ir miris.

20 Bet kad Kristus mācekļi [sekotāji/ skolnieki] sastājās viņam apkārt, viņš piecēlās augšā, un iegāja atpakaļ pilsētā. Nākamajā dienā, viņš kopā ar Barnabas devās projām uz Derbi.

Atgriešanās atpakaļ Sīrijas Antiohijā

21 Un pēc tam, kad viņi tajā pilsētā bija sludinājuši Labās ziņas un padarījuši daudzus par mācekļiem [sekotājiem/ skolniekiem], viņi atgriezās atpakaļ Listrā, Ikonijā un Antiohijā {svarīgi ir pievērst uzmanību vārdam “mācekļiem [sekotājiem/ skolniekiem]”. Oriģināli tiek lietots vārds grieķu val. “mathēteusantes”, kas ir no vārda “mathetes” un nozīmē “kļūt par skolnieku”. Autors saka, ka tas, kurš pieņem Kristu, kļūst par Viņa “skolnieku” nevis vienkārši “ticīgo”, norādot uz aicinājumu aktīvi mācīties un attīstīties garīgi}.

22 Tur viņi stiprināja Kristus mācekļu [sekotāju/ skolnieku] dvēseles, un iedrošināja viņus turpināt būt [darboties] ticībā un ka ‘mums ir jāieiet [mums pienākas ieiet] Dieva valstībā caur daudzām grūtībām’.

23 Un kad Pauls un Barnabas bija viņiem iecēluši vecākos katrā draudzē, un bija lūguši un gavējuši, viņi nodeva tos [vecākos], kuriem viņi uzticējās, Kungam [Kunga rokās/ aizbildniecībā] {viņi iecēla kristus mācekļu/ ticīgo starpā vecākos, un tad nosauca viņu grupas par draudzēm. Viņi iecēla vecākos ar lūgšanu un gavēšanas palīdzību, un šādi, nodeva šos vecākos Kunga aizbildniecībā}.

24 Pēc tam, kad viņi tālāk bija izgājuši cauri Pisīdijas apgabalam, viņi ieradās Pampīlijas apgabalā {abi atradās Mazāzijas reģionā, mūsdienu Turcijā}.

25 Un tad, kad viņi tālāk bija sludinājuši Labās ziņas Pergā, viņi devās lejā uz Atāliju.

26 No Atālijas, viņi ar kuģi devās atpakaļ uz Antiohiju, kurā viņi bija sevi nodevuši Dieva žēlastībai [labvēlībai] darīt to darbu, ko nu viņi bija izpildījuši.

Pauls un Barnabas ziņo draudzei Antiohijā par piedzīvoto

27 Ierodoties Antiohijā, viņi sasauca kopā draudzi un izstāstīja visu, ko Dievs bija paveicis caur viņiem. Un kā Dievs bija atvēris “Ticības durvis” cittautiešiem [ne-ebrejiem/ pagāniem] {durvis uz iespēju tikt izglābtiem caur paļaušanos uz Jēzu Kristu}.

28 Un viņi palika tur ilgu laiku, kopā ar mācekļiem [sekotājiem/ skolniekiem].