24. Nodaļa

Tertullus ceļ apsūdzības pret Paulu

1 Pēc piecām dienām, Augstais priesteris Ananias nogāja lejā uz Cēzareju kopā ar dažiem vecākajiem un likuma runas vīru [apsūdzības advokātu/ oratoru] vārdā Tertullus, kurš cēla apsūdzības pret Paulu gubernatora priekšā.

2 Kad Pauls tika pasaukts iekšā, Tertullus sāka viņu apsūdzēt, teikdams (gubernatoram):” Tava tālredzība ir nesusi šai valstij labklājību un zem tavas vadības, mēs esam baudījuši ilgu laika periodu mierā.

3 Visos veidos un jebkurā vietā, teicamais Fēliks, mēs to atzīstam ar dziļu pateicību.

4 Lai vai kā, lai jūs vairāk negarlaikotu, es lūdzu, lai jūs savā laipnībā uzklausāt dažus vārdus.

5 Mēs esam atklājuši, ka šis vīrs ir sērga [traucēklis/ neērtība/ kaitēklis]. Viņš musina ebrejus visā pasaulē [Romas impērijā] uz nesaskaņām un ir Nācariešu sektas līderis [barvedis] {ebreji neatzina, ka Jēzus ir Kristus, jeb ebreju valodā “Mesija”, jeb “Dieva solītais valdnieks un glābējs”, tāpēc viņi sauca Jēzu, nevis par Kristu, bet gan par Nācarieti, jeb “cilvēku no Nācaretes pilsētas” un Viņa sekotājus par Nācariešiem, jeb “Nācariešu sektu”, lai izklausītos nenopietni un izvairītos no viņu oficiālas atzīšanas}.

6 Turklāt, viņš mēģināja apgānīt templi, tāpēc mēs viņu apcietinājām un gribējām viņu tiesāt saskaņā ar mūsu likumu [ebreju/ Mozus likumiem].

7 Bet komandieris Lisias nāca mums virsū un ar spēku [vardarbīgi] un izrāva viņu no mūsu rokām,

8 pavēlēdams viņa apsūdzētājiem nākt [ierasties] pie jums. Nopratinot viņu jūs pats varēsiet pārliecināties par visām šīm lietām, kurās mēs viņu apsūdzam.”

9 Citi ebreji piekrita apsūdzībām, apstiprinādami, ka tas ir patiesība.

Paula aizstāvības runa gubernatora Fēliksa priekšā

10 Kad gubernators deva žestu Paulam, lai viņš runā, viņš atbildēja:” Es zinu, ka jūs jau vairākus gadus esat par tiesnesi šai tautai [ebrejiem], tāpēc es ar lielāko prieku atbildēšu par sevi [teikšu vārdus savai aizstāvībai].

11 Jūs pats varat viegli pārbaudīt, ka ne vairāk kā pirms divpadsmit dienām, es devos augšā uz Jeruzalemi, lai nodotos Dieva pagodināšanai [kalpošanai/ lūgšanām, utt.].

12 Mani apsūdzētāji nekad nav redzējuši mani ar kādu strīdamies templī vai kūdām cilvēkus uz sacelšanos kādā no sinagogām vai kaut kur pilsētā.

13 Tāpat arī viņi nevar pierādīt tās lietas, kurās viņi mani apsūdz.

14 Bet es atzīstu jums to, ka es pielūdzu mūsu tēvu Dievu saskaņā ar to, kā to paredz šis Ceļš [Jēzus Kristus, kā vienīgais ceļš pie Dieva], kuru viņi sauc par sektu [ķecerību]. Es ticu visam, kas ir rakstīts Likumos [Mozus likumos] un Praviešu grāmatās.

15 Un man ir cerība uz Dievu, gluži tāda pati kā viņiem pašiem, ka būs mirušo augšāmcelšana – gan taisnīgo [pareizo], gan arī netaisnīgo [ļauno].

16 Ņemot par pamatu šo cerību, es vienmēr cenšos, lai mana sirdsapziņa būtu tīra, gan Dieva, gan arī cilvēku priekšā.

17 Pēc vairāku gadu prombūtnes, es ierados Jeruzalemē lai atnestu saviem cilvēkiem dāvanas, t. sk. ziedojumus trūcīgajiem, kā arī, lai piedāvātu [nestu] upurus Dievam.

18 Kad daži ebreji no Āzijas provinces atrada mani templī, es biju pabeidzis attīrīšanās ceremoniju, ar mani kopā nebija nekāda cilvēku pūļa, kā arī es neradīju nekādu sacelšanos [kņadu].

19 Tiem ebrejiem no Āzijas būtu jābūt šeit, jūsu priekšā, un jāceļ apsūdzības, ja viņiem tik tiešām ir kaut kas pret mani.

20 Savādāk, lai tie paši, kuri ir šeit, saka, vai viņi atrada manī kādu vainu, kamēr es stāvēju Sanhedrīna [Augstās tiesas/ Padomes] priekšā?

21 Ja vien tā nebija šī viena lieta, kuru es izteicu, kad stāvēju viņu priekšā, proti ‘šodien es tieku tiesāts jūsu priekšā saistībā ar mirušo augšāmcelšanos’.”

Lēmums Paula lietā tiek uz laiku atlikts

22 Tad Fēlikss, pats būdams labi informēts par šo Ceļu [Ceļu pie Dieva/ Jēzu Kristu], uz laiku atlika tālāku lietas izskatīšanu un teica:” Es pieņemšu lēmumu jūsu lietā, kad ieradīsies komandieris Lisias.” {iespējams, Fēlikss bija dzirdējis par Kristu no Kornēlija, kurš piederēja Romā valdošajam politiskajam spēkam vai arī no evaņģēlista Filipa vai no kāda cita Jeruzalemē. Turklāt Pauls pats izskatījās zinošs un saprātīgs cilvēks, nevis slepkava vai nemiernieku līderis. Tāpēc Fēlikss juta, ka Tertullus teiktais neiet kopā ar to, ko viņš zina un tas neatbilst acīmredzamai realitātei}.

23 Viņš pavēlēja centurionam apsargāt Paulu, bet ļaut viņam justies brīvi un ļaut viņa draugiem viņu apciemot, un parūpēties, ja viņam kaut kas ir vajadzīgs.

24  Pēc vairākām dienām, Fēlikss atnāca atpakaļ (uz Cēzareju) kopā ar savu sievu Drusillu, kura bija ebrejiete. Viņš pasauca Paulu un viņi kopā klausījās, kā viņš stāstīja par sirds paļaušanos un nodošanos Jēzum Kristum [Mesijam/ Dēlam no Dieva] {no angļu val. “faith in Christ”, ko pārnest uz latviešu valodu un saglabāt pilnu nozīmi ir samērā grūti. Vārdus “faith in …” nevajag sajaukt ar “belief that …”. Proti, šeit ir pateikts, ka vajag nevis vienkārši atzīt kā intelektuālu faktu, ka Jēzus ir Dieva sūtītais Glābējs, bet gan likt savu sirds paļāvību uz Viņu/ uzticēties Viņam. Proti, runa ir nevis par prātu, bet gan par paļaušanos uz Viņu sirdī}.

25 Kad Pauls izvērsti [argumentēti] skaidroja par taisnīgumu, paškontroli [kontroli pār emocijām un tieksmēm/ savaldību], un tiesu [spriedumu], kas nāks (pār katru cilvēku), Fēlikss nobijās un teica:” Pagaidām atstāj mūs; kad man būs ērts laiks, es tevi pasaukšu.”

26 Tajā pašā laikā, viņš cerēja, ka Pauls piedāvās viņam naudu [kukuli], lai viņš atbrīvotu Paulu. Tāpēc viņš sauca Paulu pie sevis arvien biežāk un runājās ar viņu.

27 Pēc tam, kad bija pagājuši divi gadi, Fēliksa amatu pārņēma Porcijs Festus, bet ņemot vērā, ka Fēlikss gribēja izdarīt ebrejiem pakalpojumu [izpatikt], viņš atstāja Paulu ieslodzījumā.