26. Nodaļa

Paula liecība un Hērods Agripa

1 Tad Hērods Agripa teica Paulam:” Tev ir atļauts runāt savai aizstāvībai”. Tad Pauls, izstiepa uz priekšu savu roku un teica:

2 “Karali Agripa, es uzskatu sevi par laimīgu, jo šodien es teikšu vārdus savai aizstāvībai jums, atbildot uz visām apsūdzībām, ko pret mani ir cēluši ebreji.

3 Jo īpaši tāpēc, ka es zinu, ka jūs esat eksperts visās paražās un jautājumos, kas attiecas uz ebrejiem. Tāpēc es lūdzu jūs mani pacietīgi uzklausīt.

4 Visi ebreji ļoti labi zina, kāds ir bijis mans dzīvesveids jau kopš pašas bērnības, savu cilvēku vidū un Jeruzalemē.

5 Viņi mani ir pazinuši ilgu laiku un var liecināt, ja viņi vēlas to darīt, ka es esmu dzīvojis kā Farizejs. Proti, esmu bijis piederīgs partijai, kura visstriktāk ievēro mūsu reliģiskos likumus [ticību/ Mozus likumus].

6 Un tagad es stāvu tiesas priekšā dēļ cerības uz to, ka Dievs izpildīs savu solījumu, kuru Viņš bija devis mūsu tēviem [priekštečiem].

7 Tas ir tas pats solījums, kuru mūsu divpadsmit ciltis, dedzīgi kalpodamas Dievam dienu un nakti, cer redzēt izpildītu [cer sasniegt/ ieraudzīt]. Karali Agripa, tieši šī mana cerība ir tas iemesls, kāpēc ebreji mani apsūdz.

8 Kāpēc gan jūs uzskatāt [domājat], ka tas ir neticami, ka Dievs uzceļ mirušo?

9 Es pats arī (iepriekš) mēdzu uzskatīt, ka man ir jādara viss, kas ir manos spēkos, lai pretotos [kaitētu] vārdam “Jēzus no Nācaretes”.

10 Un tas ir tieši tas, ko es arī darīju Jeruzalemē. Būdams galveno priesteru pilnvarots, es ieliku daudzus svētos [Kunga cilvēkus] cietumā un, kad viņi tika sodīti ar nāvi, es biju viens no tiem cilvēkiem, kuri balsoja par labu nāves spriedumam [nonāvēšanai].

11 Un es daudzas reizes staigāju no vienas sinagogas uz citu, lai viņus sodītu. Un es centos ar varu piespiest viņus zaimot (Jēzu). Es biju tik apsēsts ar viņu vajāšanu [dusmām], ka es pat gāju uz svešām pilsētām, lai tikai medītu viņus rokās.

12 Viens no šiem maniem gājieniem bija uz Damaskas pilsētu (Sīrijā). Es devos uz turieni ar galveno priesteru rīkojumu un būdams viņu oficiāli pilnvarots.

Pauls atkal liecina, kā Jēzus viņam atklājās

13 Ap pusdienas laiku, karali Agripa, iedams pa ceļu, es ieraudzīju gaismu no debesīm, spožāku par sauli, apspīdam [apžilbinām] mani un manus ceļabiedrus.

14 Mēs visi nokritām zemē, un es izdzirdēju balsi man sakām aramiešu [ebreju] valodā:’ Saul, Saul, kāpēc tu mani vajā? Ir grūti pretoties ērkšķainiem zariem [spārdīties pret ērkšķiem].’

15 Tad es jautāju:’ Kungs, kas Tu esi?’ ‘Es esmu Jēzus, tas pats kuru tu vajā,’ Kungs [Valdnieks] atbildēja.

16 ‘Tagad celies augšā un nostājies uz kājām. Es esmu tev parādījies tādēļ, lai norīkotu tevi par kalpu un par liecinieku – lai tu liecinātu par to, ko tu esi tikko redzējis un par to, ko es tev vēl atklāšu [rādīšu].

17 Es glābšu tevi no tevis paša cilvēkiem [ebrejiem] un no cittautiešiem [ne-ebrejiem/ pagāniem], pie kuriem Es Tevi tagad arī sūtu,

18 lai atvērtu viņiem acis un vērstu viņus no tumsas uz gaismu, un no Sātana varas [ietekmes/ spēka] uz Dieva varu [ietekmi/ spēku], lai viņi varētu saņemt piedošanu par saviem grēkiem un saņemt mantojumu līdz ar tiem, kuri ir padarīti par Svētiem [saņēmuši Svētā Gara svaidījumu] pateicoties viņu paļāvībai uz Mani’.

19 Tad, karali Agripa, es nebiju nepaklausīgs šai debesu vīzijai.

20 Bet sludināju sākumā tiem, kuri ir Damaskā un Jeruzalemē, un viscaur Jūdejas apgabalam un tad arī cittautiešiem [ne-ebrejiem/ pagāniem], ka viņiem no visas sirds ir jānožēlo savi nepareizie darbi [grēki/ pārkāpumi], jāpievēršas Dievam, un jāapliecina sava nožēla ar darbiem.

21 Šī iemesla dēļ, ebreji satvēra mani, kad es biju templī un centās mani nogalināt.

Kristus ir pirmais, kurš augšāmceļas atklājot ceļu visai pasaulei

22 Tāpēc, būdams saņēmis palīdzību no Dieva, es stāvu līdz pat šai dienai un liecinu gan maziem, gan diženiem [vareniem/ augstiem], stāstīdams neko citu, kā tikai un vienīgi to, par ko pravieši un Mozus (jau sen atpakaļ) bija teikuši, ka tas reiz notiks – 

23 Ka Dieva sūtītais Glābējs [Mesija/ Kristus] cietīs un ar savu augšāmcelšanos no mirušajiem (ar jaunu un nemirstīgu ķermeni), Viņš būs pirmais, kurš pasludina gaismu [parāda ceļu uz dvēseles glābšanu] gan ebrejiem, gan arī cittautiešiem [ne-ebrejiem/ pagāniem].

24 Šajā momentā, Paulam runājot šīs lietas savai aizstāvībai, Festus viņu pārtrauca, kliegdams skaļā balsī:” Paul, tu esi zaudējis savu prātu! Tava lielā mācīšanās padara tevi traku [neprātīgu/ jukušu]!”

25  Bet Pauls atbildēja:” Cēlais [dižciltīgais] Festus, es neesmu traks [neprātīgs/ jucis], bet es runāju patiesības un skaidra prāta vārdus.

26 Un karalis (Hērods Agripa) zina par šīm lietām, kura priekšā arī es runāju brīvi [atklāti], jo es esmu pārliecināts, ka neviena no šīm lietām nav paslīdējusi viņam garām nepamanīta [nav tikusi viņa nepamanīta], jo tas viss nav noticis kaut kur vārtrūmē.

27 Karali Agripa, vai jūs ticat Praviešiem [Praviešu grāmatās teiktajam]? Es zinu, ka jūs ticat.”

28 Tad Agripa teica Paulam:” Tu domā, ka tu tik īsā laikā vari pārliecināt mani kļūt par Kristieti {atzīt, ka ilgi gaidītais Kristus/ Glābējs tik tiešām ir Jēzus no Nācaretes pilsētas}?”

29 Un Pauls atbildēja:” (Nav svarīgi) īsā laikā vai ilgā, bet es lūdzu Dievam, lai ne tikai jūs, bet arī visi pārējie, kuri mani šodien dzird, kļūtu par to, kas es esmu. Izņemot tikai šīs ķēdes.” 

Ebreju karalis Hērods un romiešu gubernators Festus apspriežas

30 Kad viņš bija pateicis šos vārdus, karalis piecēlās kājās. Tāpat arī gubernators un Bernise, un tie, kuri sēdēja kopā ar viņiem.

31 Viņi pagāja malā un runāja savā starpā, teikdami:” Šis vīrs nedara neko tādu, lai viņš būtu pelnījis nāvi vai ķēdes.”

32 Tad Agripa teica Festus:” Šis vīrs varētu tikt atbrīvots, ja vien viņš nebūtu vērsies ar apelāciju [pārsūdzību] pie Cēzara.”