27. Nodaļa

Pauls tiek vests uz Romu

1 Kad pienāca laiks mums ar kuģi tikt vestiem uz Itāliju, Pauls, kopā ar dažiem citiem ieslodzītajiem, tika nodots centurionam vārdā Jūlijs. Viņš bija Imperatora pulkā {sauszemes pulks, kas sastāvēja no apm. 500 cilvēkiem zem tiešas imperatora Augustus komandas}.

2 Mēs tikām aizvesti uz Adrimatiju (ostas pilsētā, mūsdienu Turcijā), kur uzkāpām uz kuģa, un devāmies jūrā. Plāns bija kuģot gar Āzijas provinces piekrasti un pa ceļam piestāt vairākās ostas pilsētās. Kopā ar mums bija arī kāds vīrs vārdā Aristarhs – maķedonietis, no Tesalonikas.

3 Nākamajā dienā mēs piestājām Sidonas pilsētas ostā un Jūlijs, laipni attiekdamies pret Paulu, atļāva viņam iet un apciemot draugus, lai saņemtu aprūpi [atsvaidzinātos].

4 No turienes, mēs devāmies tālāk ceļā un dēļ stiprā pretvēja, kuģojām gar Kipras krastiem.

5 Un kad mēs bijām pārpeldējuši pāri vidusjūrai, kuģodami gar Cicīlijas un Pampīlijas apgabalu krastiem, mēs ieradāmies Miras pilsētas ostā, Licijas provincē {Mūsdienu Turcijas vidusdaļā}.

6 Tur centurions atrada kādu Ēģiptiešu kuģi no Aleksandrijas, kas plānoja doties uz Itāliju, un viņš uzveda mūs uz klāja.

7 Mēs lēnā gaitā burājām uz priekšu vairāku dienu garumā, līdz beidzot sasniedzām Knidus pilsētas ostu. Vēja stiprums un virziens neļāva mums burāt tālāk uz priekšu pa iepriekš ieplānoto maršrutu. Tāpēc mēs nogriezāmies un burājām Krētas salas aizvējā, pretī Salmones ragam.

8 Pēc tam, kad mēs ar lielām grūtībām bijām peldējuši gar (Krētas) krastu, mēs sasniedzām vietu, ko sauc par Miera ostu [Labo/ Skaisto ostu]. Tā atradās netālu no Lasea pilsētas.

9 Ceļā bija pazaudēts daudz laika un tālāka burāšana bija kļuvusi bīstama ceļošanai jūrā, jo jau bija pagājusi Izpirkšanas diena [jau bija vēls rudens], tāpēc Pauls brīdināja viņus:

10 “ Kungi [vīri], man ir saprašana [es redzu], ka šis brauciens nesīs postu un lielus zaudējumus, ne tikai kravai un kuģim, bet arī mūsu dzīvībām.

11 Bet centurions vairāk ticēja kuģa kapteiņa un īpašnieka padomam, nekā Paula teiktajam.

Vētra Adrijas jūrā

12 Un, ņemot vērā, ka šī osta nebija ērta [piemērota] pārziemošanai, vairākums vienojās turpināt ceļu, cerēdami sasniegt Feniku, kas bija vēl viena osta uz Krētas salas un pavēra ceļu kuģošanai uz dienvidrietumiem un ziemeļrietumiem, un pārziemot tur.

13 Tiklīdz sāka pūst viegls dienvidu vējš, pieņemdami, ka viņi ir ieguvuši to ko vēlējās, viņi pacēla enkuru un sāka burāt gar Krētas krastmalu.

14 Bet pēc īsa brīža, no salas puses sacēlās mežonīgs taifūns, saukts par “Ziemeļaustrumnieku” un izpūta mūs ārā, atklātā jūrā.

15 Kad kuģis iekļuva brāzmā un mēs nevarējām pagriezties pret vēju (atpakaļ uz salas pusi), mēs padevāmies un ļāvāmies vējam.

16 Nonākot nelielas salas, kuru sauca par Kaudas salu, aizvējā, mums ar grūtībām izdevās sagatavot nolaišanai vienu glābšanas laivu.

17 Pēc tam, kad vīri bija to uzvilkuši [pacēluši] augšā, viņi izmantoja resnas virves lai palaistu tās apakšā zem peldošā kuģa un nostiprinātu korpusu. Bailēs uzskriet uz sēkļa seklajā Āfrikas ziemeļu krastā, viņi nolaida peldošo enkuru [jūras enkuru], nolaida buras un ļāvās (mežonīgā) vēja brāzmām.

18 Mēs tikām tā mētāti nežēlīgajā vētrā, ka nākamajā dienā apkalpe sāka mest pār bortu kravu.

19 Trešajā dienā, viņi paši ar savām rokām meta pāri bortam kuģa piederumus.

20 Kad mēs jau daudzas dienas nebijām redzējuši ne sauli, ne zvaigznes un vētra tikai turpināja plosīties, mēs zaudējām [atmetām] visas cerības uz izglābšanos.

Paula vīzija un pārējo iedrošināšana

21 Pēc tam, kad bija pagājis ilgs laiks bez ēdiena, Pauls piecēlās kājās viņu priekšā un teica:” Vīri, jums bija jāpieņem mans ieteikums nedoties ceļā no Krētas, tad jūs būtu pietaupījuši paši sevi, šo nelaimi un zaudējumus.

22 Bet tagad es jūs mudinu saņemties, jo neviens no jums nezaudēs dzīvību, vienīgi kuģis gan ies bojā.

23 Šajā naktī pie manis atnāca eņģelis no Dieva, kuram es piederu un arī kalpoju,

24 un teica:’ Nebaidies Paul, tev ir jāstājas Cēzara priekšā, un, skaties, Dievs ir iedevis [piešķīris] tev visus, kuri kuģo kopā ar tevi.’ {visdrīzāk, kā atbildi uz Paula lūgšanām}

25 Tā, ka, vīri, esiet droši, jo es ticu Dievam, ka viss notiks tieši tā, kā man tika pateikts.

26 Bet mums būs jāuzskrien uz sēkļa kādas salas krastā.”

27 Kad pienāca četrpadsmitā nakts, mēs joprojām tikām vēja dzīti kaut kur pa Adrijas jūru. Līdz ap pusnakts stundu jūrnieki sajuta, ka mēs tuvojamies zemei.

28 Viņi nometa mērauklu ar svaru un nomērīja, ka ūdens ir 36 metrus dziļš. Pēc neilga brīža, viņi to izdarīja vēlreiz un nomērīja 27 metru dziļumu.

29 Tad, bailēs uzskriet uz akmeņiem, viņi no kuģa pakaļgala izmeta četrus enkurus un lūdza [vēlējās], lai pienāk diena.

30 Tad daži jūrnieki grasījās pamest kuģi. Viņi nolaida lejā glābšanas laivu, izlikdamies it kā viņi taisās izlaist enkurus no kuģa priekšgala.

31 Pauls teica centurionam un karavīriem:” Ja šie vīri nepaliek uz kuģa, jūs nevarat tikt izglābti.”

32 Tad karavīri pārgrieza virves glābšanas laivai un ļāva tai nokrist lejā.

33 Tuvojoties rītausmai, Pauls skubināja viņus visus ēst, sacīdams:” Šodien ir četrpadsmitā diena, kas pavadīta pastāvīgā spriedzē [gaidās] un gavēšanā [bez normālas ēšanas].

34 Tagad es jums lūdzu kārtīgi paēst – tas ir jūsu pašu veselībai [izdzīvošanai], jo nevienam no jums ne mats no galvas nezudīs.

35 Pēc tam, kad Pauls to bija pateicis, viņš ņēma maizi un pateicās Dievam viņu visu priekšā. Tad viņš lauza to un sāka ēst.

36 Tas viņus visus iedrošināja un viņi paši arī ņēma un ēda.

37 Kopā uz kuģa bija 276 dvēseles.

38 Kad viņi bija kārtīgi paēduši, viņi sāka atbrīvot kuģi no liekā svara, metot jūrā kviešu graudus (ko veda kā kravu no Ēģiptes).

Kuģis iet bojā

39 Kad atnāca diena, viņi neatpazina to krastu [zemi], bet saskatīja līci ar smilšainu pludmali, un izlēma peldēt uz turieni un sēdināt kuģi uz krasta, ja vien tas izdosies.

40 Pārgriežot virves enkuriem, viņi pameta tos jūrā un atsēja virves, lai nolaistu lejā stūrēšanas dēļus. Tad viņi nolaida galveno buru un mērķēja krasta virzienā.

41 Bet nonākot vietā, kur satiekas divas jūras [kur ir zemūdens kāpa], viņu uzskrēja uz smilšu kāpas [sēkļa]. Kuģa priekšdaļa iestrēga un nebija kustināma, bet pakaļgals sāka lūzt kopā dēļ mežonīgajiem viļņiem, kas pret to sitās.

42 Karavīri plānoja nogalināt ieslodzītos, lai neviens no viņiem nevarētu aizpeldēt prom un nokļūt brīvībā.

43 Bet centurions, vēlēdamies izglābt Paula dzīvību, izjauca viņu plānu. Viņš pavēlēja lai tie, kuri māk peldēt, lec pirmie iekšā ūdenī un tiek līdz krastam.

44 Pārējiem bija jāseko pēc tam – vai nu turoties pie dēļiem vai pie kādām citām kuģa daļām. Šādā veidā, katrs no viņiem tika droši izvests uz sauszemes.