4. Nodaļa

Ābrahams no sirds paļāvās uz Dievu, tāpēc tika apžēlots [attaisnots/ atzīts]

1 Ko gan mēs varam teikt par Ābrahamu, mūsu ciltstēvu pēc tautības [miesas]? Ko viņš tādu atklāja [uzzināja] par tikšanu atzītam [attaisnotam] Dieva priekšā?

2 Ja Ābrahams būtu ticis attaisnots [saņēmis piedošanu] par saviem grēkiem [vainām Dieva priekšā] pamatojoties uz viņa paveiktajiem labajiem darbiem, tad viņam, protams, būtu par ko lielīties – bet ne Dieva priekšā.

3 Kas par šo ir teikts Svētajos rakstos [Torā]?

0 “Ābrahams lika savu paļāvību uz Dievu un dēļ šīs paļāvības uz Dievu, Dievs piedeva viņam un pieņēma viņu [apžēloja viņu un atzina par pieņemamu/ pareizu savās acīs]”.

4 Tam, kurš strādā [cenšas nopelnīt attaisnošanu ar praktiskiem darbiem] viņa pelnītais atalgojums taču netiek viņam dots kā apžēlošanas dāvana, bet viņam tas pienākas.

5 Bet Dievs piedod un pieņem cilvēkus [apžēlo un atzīst] nevis dēļ viņu paveiktajiem darbiem, bet balstoties uz viņu paļāvību uz Dievu, kurš piedod grēciniekiem.

6 Dāvids runā par tieši to pašu, kad viņš runā par to, cik svētīts ir tas cilvēks, kuru Dievs apžēlo [piešķir attaisnošanu kā žēlastības dāvanu], bet ne tāpēc, ka viņš būtu izdarījis kādus darbus:

7 “Svētīti ir visi tie, kuru pārkāpumus [vainas] Dievs ir piedevis [kurus Dievs ir apžēlojis] un kuru grēki ir apklāti. {vairs netiks pieminēti}

8 Svētīts ir tas, kura pārkāpumus [vainas] Dievs viņam vairāk nekad nepiedēvēs [neliks par tiem atbildēt].”

9 Vai šī svētība attiecas tikai uz apgraizītajiem vai tāpat arī uz neapgraizītajiem? Mēs sakām

0 “Ābrahams tika Dieva apžēlots [atzīts/ pieņemts] dēļ tā, ka viņš lika savu paļāvību uz Dievu”.

10 Kādos tieši apstākļos un kāpēc Ābrahams tika apžēlots? Vai tas notika pēc tam, kad viņš tika apgraizīts vai pirms tam? Tas nenotika pēc apgraizīšanas, bet gan pirms tās.

11 Un tikai pēc tam viņš saņēma apgraizīšanu, kā (ārēju) zīmi –  zīmogu, ka Dievs viņu ir apžēlojis un pieņēmis [atzinis par pareizu savās acīs] dēļ tā, ka viņš lika savu paļāvību uz Dievu. Tā ka viņš ir tēvs visiem, kuri nav apgraizīti [cittautiešiem], bet liek savu paļāvību uz Dievu, lai arī varētu saņemt apžēlošanu [piedošanu/ attaisnošanu] no Dieva [tikt pasludinātiem par pareiziem Dieva acīs].

12 Un tajā pašā laikā, viņš ir tēvs arī katram apgraizītajam [ebrejam], kurš ir ne tikai apgraizīts fiziski, bet arī liek savu paļāvību uz Dievu, gluži tāpat, kā to darīja Ābrahams pirms viņš bija ticis apgraizīts.

Ābrahams saņem apsolījumu no Dieva

13 Ābrahams saņēma solījumu no Dieva, ka viņš un viņa atvases [pēcnācēji] iemantos pasauli, bet šis solījums bija balstīts nevis tajā, kā Ābrahams praktiski pildīja Dieva likumus, bet gan tajā, ka viņam bija (personīga) paļaušanās uz Dievu, kā rezultātā Dievs viņu apžēloja un pieņēma [atzina].     

14 Ja par mantinieku kļūtu balstoties uz rakstīto Likumu [Toras] pildīšanu, tad paļāvībai uz Dievu (kura ved pie apžēlošanas un atzīšanas) nebūtu nekādas jēgas un Dieva solījums (pēc būtības) nebūtu spēkā esošs.

15 Rakstītais Likums [Tora] sagādā dusmas (kad tas tiek pārkāpts), bet tur kur nav likuma, nav arī pārkāpuma.

16 Tas vai cilvēks kļūs par šī apsolījuma dalībnieku vai nē ir atkarīgs no tā, kāda ir viņa paļaušanās uz Dievu [personīgās attiecības ar Dievu] – dalību šajā apsolījumā ir iespējams saņemt tikai kā apžēlošanas [žēlastības] dāvanu no Dieva. Tas tā ir tāpēc, lai šis apsolījums garantēti būtu spēkā visām Ābrahama atvasēm [pēcnācējiem] – ne tikai tiem, kuri ir Likumā [ebrejiem], bet arī visiem tiem, kuri liek savu (sirds) paļāvību uz Dievu {un Viņa vārdiem, kuri stāsta par Dieva sūtīto Glābēju Jēzu Kristu} tik pat ļoti, kā Ābrahams, kurš ir tēvs mums visiem –

17 Gluži kā ir rakstīts Mozus grāmatās [Torā]:

0 “Es esmu tevi padarījis par tēvu daudzām nācijām.”

0 Dieva acīs Ābrahams ir mūsu tēvs – tā paša Dieva acīs uz kuru Ābrahams tā paļāvās – tā paša Dieva, kurš dod dzīvību mirušajiem un rada [izveido/ padara par esošu] to, kas iepriekš nav eksistējis [pastāvējis/ bijis].

18 Neskatoties uz bezcerīgajiem apstākļiem, Ābrahams tik un tā cerēja un paļāvās uz Dievu, ka viņš kļūs par tēvu daudzām nācijām, gluži kā Dievs viņam bija teicis:” Tik daudz {cik zvaigžņu debesīs} tev būs pēcnācēju.”

19 Viņš saglabāja stipru ticību [paļaušanos uz Dieva apsolījumu], lai gan apzinājās, ka viņa ķermenis jau ir tikpat kā miris, jo viņš bija ap simtu gadu vecs, un neņēma vērā arī to, ka Sārai nevarēja būt bērni.

20 Viņš nešaubījās par Dieva apsolījumu, bet bija stiprs savā paļāvībā [ticībā] uz Dievu, un ar šo paļāvību [ticību] pagodināja Dievu,

21 būdams pilnīgi pārliecināts, ka to, ko Dievs ir apsolījis, Viņš arī izpildīs.

22 Tieši tāpēc Dievs atzina Ābrahamu par pareizu savās acīs [pateicoties viņa paļāvībai uz Dievu, Dievs viņu apžēloja/ atzina].

Arī mums savas dzīves laikā ir jāsaņem apžēlošana, lai arī uz mums attiektos Dieva apsolījums

23 Un tie vārdi “tika apžēlots un atzīts” netika rakstīti tikai priekš viņa viena,

24 bet arī priekš mums, kuriem arī Dievs piešķirs apžēlošanu (kā nenopelnītu žēlastības dāvanu), ja vien mēs liksim savu paļāvību uz Viņu, kurš uzcēla augšā no mirušajiem mūsu Kungu [Valdnieku] Jēzu Kristu.

25 Viņš tika nodots nāvei dēļ mūsu grēkiem [vainām Dieva priekšā] un tika uzcelts augšā dzīvošanai tāpēc, lai (caur Viņu) mēs varētu saņemt attaisnošanu [apžēlošanu] no Dieva {ja mēs atzīstam Viņu par Valdnieku un Glābēju un lūdzam, lai Viņa upuris un asinis kalpo arī par mūsu grēku izpirkšanas maksu un lai Dievs mums piešķir apžēlošanu un grēku piedošanu balstoties uz to, ka mēs atzīstam Jēzu Kristu par savu Glābēju, savu Kungu un Valdnieku}.