28. Nodaļa

Nonākšana krastā Maltas salā

1 Kad mēs nonācām drošībā uz sauszemes, mēs uzzinājām, ka to salu sauc Malta.

2 Salas vietējie iedzīvotāji izrādīja mums neparasti lielu laipnību. Dēļ lietus un aukstuma, viņi iekurināja uguni un uzņēma mūs visus pie sevis.

3 Kad Pauls bija salasījis klēpi ar malku [žagariem] un aizdedzinājis tos, dēļ karstuma no žagaru kaudzes ārā izlīda odze un iekodās Paulam rokā.

4 Kad salas iedzīvotāji ieraudzīja indīgo rāpuli karājamies no viņa rokas, viņi teica viens otram:” Šis vīrs noteikti ir slepkava, jo neskatoties uz to, ka viņš ir izglābies no jūras, Taisnīguma dieviete tik un tā nav ļāvusi viņam dzīvot.” {salas iedzīvotāji ticēja grieķu mitoloģijai}

5 Bet Pauls nokratīja čūsku nost no savas rokas iekšā ugunī un necieta nekādu kaitējumu.

6 Salas iedzīvotāji skatījās uz viņu un gaidīja, kad parādīsies pietūkums vai kad viņš pēkšņi nokritīs zemē un nomirs. Bet pēc tam, kad viņi tā bija skatījušies jau ļoti ilgu laiku un redzēja, ka viņam it nekas nekaiš, viņi mainīja savas domas un sāka teikt, ka viņš ir dievs.

7 Tajā apgabalā atradās salas vecākā īpašums. Viņa vārds bija Publius un viņš silti uzņēma mūs, un izmitināja trīs dienas.

8 Notika tā, ka Publius tēvs bija slims un gulēja gultā, ciezdams no drudža un dizentērijas. Pauls iegāja pie viņa iekšā un lūdza, un uzlika viņam virsū savas rokas, un dziedināja viņu.

9 Pēc šī notikuma, arī pārējie salas iedzīvotāji, kuri cieta no kādas slimības, nāca un tika dziedināti.

10 Viņi arī mums izrādīja cieņu daudzos veidos, un kad mēs devāmies prom, viņi mums deva līdzi ceļā visu, kas mums bija nepieciešams.

Pauls ierodas Itālijā

11 Pēc trīs mēnešiem mēs devāmies jūrā ar kuģi, kas bija pārziemojis uz tās pašas salas. Tas bija kuģis no Aleksandrijas (Ēģiptē), kura priekšgalā bija darinātas dvīņu dievu Kastora un Poluka figūras {saskaņā ar grieķu un romiešu mitoloģiju}.

12 Mēs piestājām Sirakūzā un uzkavējāmies tur trīs dienas.

13 No turienes, mēs burājām apkārt gar krastmalu un sasniedzām Regijumas pilsētiņu {pilsēta Itālijā, kas mūsdienās tiek saukta par Reggio}. Pēc dienas sāka pūst dienvidu vējš un dienu vēlāk mēs jau sasniedzām Puteoli pilsētu.

14 Tur mēs atradām dažus brāļus un māsas, kuri uzaicināja mūs pavadīt nedēļu kopā ar viņiem. Tā mēs nonācām Romā.

15 Tur esošie brāļi un māsas bija dzirdējuši, ka mēs nākam, un bija iznākuši mums pretī līdz pat Appius tirgus pilsētiņai un Trīs tavernām, lai mūs satiktu. Ieraugot viņus, Pauls pateicās Dievam un jutās ļoti uzmundrināts [iedrošināts].

16 Kad mēs nokļuvām Romā, centurions nodeva ieslodzītos sardzes kapteinim, bet Paulam tika atļauts dzīvot vienam pašam [atsevišķi], kopā ar vienu karavīru, kurš viņu uzraudzīja.

Pauls sludina Labās ziņas Romā

17 Notika tā, ka pēc trīs dienām Pauls sasauca kopā ebreju vadītājus, un kad viņi bija sanākuši kopā, Pauls viņiem teica:” Vīri un brāļi, es neesmu izdarījis nekādu noziegumu pret mūsu cilvēkiem [ebrejiem] vai pret mūsu tēvu paražām, bet tik un tā, Jeruzalemē es tiku sagūstīts [apcietināts] un nodots romiešiem kā ieslodzītais.

18 Kad viņi [romieši] bija mani izjautājuši [nopratinājuši], viņi gribēja mani atbrīvot, jo nebija nekāda iemesla sodīt mani ar nāvi.

19 Bet ebreji iebilda pret manu atbrīvošanu [gribēja lai es mirstu], tāpēc man neatlika citas iespējas, kā celt apelāciju [prasību/ lietas izskatīšanu] Cēzaram. Es to darīju ne tāpēc, ka man būtu kādas apsūdzības pret manis paša tautu.

20 Tāpēc es esmu jūs pasaucis, lai satiktu [redzētu] jūs un runātu ar jums. Es esmu saslēgts šajā ķēdē, jo es ticu, ka Izraēlas cerība – Mesija [Glābējs/ Kristus/ Dieva Svaidītais] ir atnācis!”

21 Viņi atbildēja:” Mēs neesam saņēmuši nekādas vēstules no Jūdejas apgabala saistībā ar tevi un neviens no mūsu cilvēkiem, kuri ir atnākuši no turienes, nav teikuši neko sliktu par tevi.

22 Bet mēs labprāt gribētu dzirdēt no tevis, ko tu domā [kādi ir tavi uzskati], jo vienīgais ko mēs šobrīd zinām par šo Jēzus sekotāju grupu [kristiešiem] ir tas, ka it visur tā tiek noliegta [nosodīta/ aprunāta ar sliktiem vārdiem].

Daži atsakās ticēt, bet daudzi tic

23 Kad viņi bija vienojušies par konkrētu dienu, ļoti daudzi sanāca pie viņa vietā, kur viņš uzturējās. Viņš detalizēti skaidroja viņiem no rīta līdz vakaram, liecinādams [stāstīdams personīgās liecības] par Dieva valstību un pārliecinādams viņus par Jēzu [ka Jēzus ir tas ilgi gaidītais Mesija/ Kristus], pamatojoties uz Mozus likumu grāmatām un Praviešu grāmatām.

24 Dažus viņa teiktais pārliecināja, bet citi atteicās tam noticēt {Ka Kristus, jeb Mesija ir Jēzus no Nācaretes}.

25 Viņu starpā bija nevienprātība [domstarpības] un viņi sāka doties prom tiklīdz Pauls bija pateicis šos pēdējos vārdus:” Svētais Gars runāja patiesību, kad Viņš caur pravieša Jesajas muti teica mūsu tēviem [priekštečiem]:

26 ‘Ej pie tiem cilvēkiem [ebrejiem] un saki ‘Jūs (visu laiku) dzirdēsiet (ko Es saku), bet nesapratīsiet; jūs (visu laiku) redzēsiet (ko Es daru), bet neuztversiet [nesapratīsiet].

27 Šo cilvēku sirds ir nocietināta [notrulināta/ nejūtīga]. Viņu ausis ir trulas uz sadzirdēšanu un savas acis viņi ir aiztaisījuši ciet. Pretējā gadījumā, viņi varētu saredzēt ar savām acīm un sadzirdēt ar savām ausīm, un saprast savā sirdī un atgriezties, un Es viņus dziedinātu.”

28 “Tāpēc, lai tas jums ir zināms, ka Dieva glābšana jau ir sūtīta cittautiešiem [ne-ebrejiem/ pagāniem] un viņi tajā ieklausīsies!”

29 Kad viņš bija pateicis šos vārdus, ebreji gāja prom strīdoties [karsti debatējot] savā starpā.

30 Pauls palika tur divus pilnus gadus, dzīvodams paša īrētā mājā, un uzņēma visus, kuri pie viņa nāca.

31 Viņš sludināja [stāstīja] par Dieva valstību {kas ir reāli atnākusi šeit uz zemes, līdz ar Jēzus Kristus augšāmcelšanos un iespēju jebkuram cilvēkam saņemt Svēto Garu, kas nozīmē atrast Dievu un ieraudzīt Dieva valstību} un mācīja lietas, kas saistītas ar Kungu [Valdnieku] Jēzu Kristu, runādams pārliecinoši [droši] un netraucēti.

Turpināt lasīt “Jūdas vēstuli” ->