11. nodaļa

Ticība ir uzticēšanās un paļaušanās uz Dievu

1 Ticība, tā ir pārliecība par lietām uz kurām tiek cerēts [par kurām tiek izjustas gaidas/ ilgas] un garantijas sajūta, ka tās notiks [piepildīsies].

2 Tieši pateicoties ticībai (uz Dievu) [uzticēšanās], cilvēki laikos pirms mums, saņēma atzinību (no Dieva).

3 Caur ticību [iekšēju pārliecību] mēs saprotam, ka visumu veidoja [formēja] Dieva vārds [Dieva vadībā], un tas, kas šobrīd ir redzams, netika veidots no redzamā.

Ābela, Ēnoha un Noa ticība

4 Caur ticību [iekšējo pārliecības sajūtu], Ābels pienesa Dievam labāku [pieņemamāku] upuri [ziedojumu] nekā Kains. Balstoties uz viņa ticību [iekšējo pārliecību/ uzticēšanos], viņš tika atzīts par pareizu [attaisnots] Dieva acīs, kad Dievs atzina viņa upurus [ziedojumus]. Un pateicoties viņa ticībai [iekšējai pārliecībai/ uzticēšanās], Ābels joprojām runā, neskatoties uz to, ka viņš ir miris.

5 Pateicoties ticībai [iekšējai pārliecībai/ uzticēšanās], Ēnohs tika paņemts augšā, lai viņš neredzētu nāvi. “Un viņš vairs nebija atrodams, jo Dievs viņu paņēma augšā” {1. Mozus gr. 5:24}. Pirms viņš bija paņemts augšā, par viņu bija liecināts, ka viņš ir Dievam patīkams.

6 Un bez ticības [iekšējās pārliecības/ uzticēšanās] ir neiespējami Dievam patikt, jo ikvienam, kurš Viņam tuvojas ir jābūt ticībai [pārliecībai/ uzticēšanās/ paļāvībai], ka Viņš pastāv [eksistē] un ka Viņš atlīdzina tiem, kuri cītīgi [no sirds] Viņu meklē.

7 Balstoties uz ticību [iekšējo pārliecību/ uzticēšanos] Noa, kad tika Dieva brīdināts par lietām, kādas iepriekš vēl nekad nebija notikušas, ar bijību [būdams aizkustināts/ to uztverdams ļoti nopietni] būvēja arku [plostu/ kuģi], lai glābtu savu ģimeni. Šādi rīkojoties, viņš atmaskoja visu pasauli [pasaules neticību] un kļuva par mantinieku attaisnošanai [kļuva par Dieva attaisnoto/ atzīto], kas nāk [ir saņemams] uz ticības [cilvēka paļāvību uz Dievu/ Dieva gribas izpratnes un tās pildīšanas] pamata.

Ābrahama un Sāras ticība

8 Pateicoties ticībai [iekšējai pārliecībai/ uzticēšanās], Ābrahams paklausīja Dievu, kad Dievs viņu aicināja [sauca] pamest mājas un doties uz citu zemi, kuru Dievs viņam solīja dot kā mantojumu. Viņš gāja pats nezinādams uz kurieni iet.

9 Sasniedzis apsolīto zemi, viņš tajā dzīvoja balstoties uz ticību [iekšējo pārliecību/ uzticēšanos] – dzīvodams svešā zemē, teltīs, kopā ar Īzaku un Jēkabu, kas kopā ar viņu, bija tā paša apsolījuma mantinieki.

10 Viņš skatījās uz priekšu [gaidīja], uz pilsētu ar pamatiem, kuras arhitekts un būvētājs [veidotājs] ir Dievs.

11 Pateicoties ticībai [iekšējai pārliecības sajūtai/ uzticēšanās], Sāra, saņēma spēju palikt stāvoklī un dzemdēja bērnu, neskatoties uz to, ka viņa jau bija pāri tam vecumam, bet viņa nosprieda, ka Tas, kurš viņai to apsolīja, ir uzticams un patiess [ka tā arī notiks].

12 Un tādējādi, no viena cilvēka, kurš jau bija tikpat kā miris, nāca pēcnācēji – tik daudz, kā zvaigznes debesīs un tik neskaitāmi, kā smiltis jūras krastā.

13 Visi šie cilvēki mira būdami ticībā [ar pārliecību/ uzticēšanos], (vēl) nesaņēmuši to, kas ir (Dieva) apsolīts. Bet viņi redzēja (šos apsolījumus) attālēm [tālumā/ pa gabalu] un tos pieņēma [atzina/ apguva]. Un viņi atzina [nāca pie atziņas], ka šajā pasaulē ir svešinieki un cauri gājēji [ceļinieki/ nepiederoši].

14 Tie, kuri runā šādas lietas, ar to skaidri parāda, ka viņi meklē savas īstās mājas.

15 Ja viņi būtu domājuši par to vietu, no kurienes viņi nāca (fiziski), tad viņiem būtu bijusi iespēja tur atgriezties atpakaļ.

16 Bet tā vietā, viņi ilgojās pēc labākas mājvietas – pēc debesu mājvietas. Tieši tāpēc Dievs nekaunas tikt saukts par viņu Dievu, jo Viņš ir sagatavojis viņiem pilsētu.

17 Balstoties uz ticību [iekšējo pārliecību/ uzticēšanos], Ābrahams, kad tika pārbaudīts, piedāvāja upurēt uz altāra savu dēlu Īzaku. Viņš, kurš bija saņēmis apsolījumus (no Dieva), bija gatavs atdot savu vienīgo dēlu (lai tikai ieietu šajā apsolījumā/ to saņemtu/ tur nonāktu)

18 neskatoties uz to, ka Dievs viņam bija iepriekš teicis “caur Īzāku tiks saukti tavi pēcnācēji” {1. Mozus gr. 21:12}.

19 Ābrahams pie sevis sprieda, ka Dievs var uzcelt augšā mirušos, un viņš, tēlaini izsakoties, arī saņēma savu dēlu atpakaļ no nāves.

Īzāka, Jēkaba un Jāzepa ticība

20 Balstoties uz ticību [iekšējo pārliecību/ uzticēšanos] (Dievam), Īzāks solīja Jēkabam un Ēsavam svētību nākotnē.

21 Balstoties uz ticību [iekšējo pārliecību/ uzticēšanos] (Dievam), Jēkabs, kad viņš mira, svētīja katru no Jāzepa dēliem un nolieca galvu, dodams pateicību Dievam, būdams atspiedies pret savu spieķi.

22 Balstoties uz ticību [iekšējo pārliecību/ uzticēšanos] (Dievam), Jāzeps, kad viņa dzīves gals jau bija tuvu, runāja par izraēliešu trimdu [iziešanu no Ēģiptes] un pat norādīja viņiem paņemt līdzi arī viņa kaulus [mirstīgās atliekas], kad viņi (no Ēģiptes) ies prom.

Mozus ticība

23 Balstoties uz ticību [iekšējo pārliecību/ uzticēšanos] (Dievam), Mozus vecāki, pēc viņa dzimšanas, slēpa viņu trīs mēnešus, jo viņi redzēja, ka viņš bija īpašs bērns, nebaidīdamies no karaļa rīkojuma.

24 Balstoties uz ticību [iekšējo pārliecību/ uzticēšanos] (Dievam), Mozus, kad viņš bija pieaudzis, atteicās tikt saukts [uzskatīts/ pieskaitīts] par Faraona sievas dēlu.

25 Viņš izvēlējās labāk ciest apspiešanu [bēdas] kopā ar Dieva cilvēkiem, nekā baudīt īslaicīgus [pārejošus] grēka priekus [baudas].

26 Viņš vērtēja ciest negodu priekš Kristus par lielāku bagātību nekā Ēģiptes dārgumus, jo viņš lūkojās uz priekšu, pēc atlīdzības (no Dieva).

27 Balstoties uz ticību [iekšējo pārliecību/ uzticēšanos] (Dievam), Mozus pameta Ēģipti, nebaidīdamies no karaļa dusmām. Viņš turpināja iesākto, jo viņš redzēju Viņu – to, kurš ir neredzams.

28 Balstoties uz ticību [iekšējo pārliecību/ uzticēšanos] (Dievam), viņš lika izraēliešiem ievērot [atzīmēt/ svinēt] Pashā un apslacīt savas durvis (un logu ailes) ar jēra asinīm, lai tas, kurš nonāvē pirmdzimtos, viņus neaiztiktu.

29 Balstoties uz ticību [iekšējo pārliecību/ uzticēšanos] (Dievam), izraēlieši izgāja cauri sarkanajai jūrai, kā sauszemei. Bet, kad ēģiptieši mēģināja sekot, viņi noslīka.

30 Balstoties uz ticību [iekšējo pārliecību/ uzticēšanos] (Dievam), izraēlieši staigāja apkārt Džeriko pilsētas sienām septiņas dienas, un tad tās nobruka.

Daudzu cilvēku ticība

31 Pateicoties ticībai [iekšējai pārliecībai/ uzticēšanās] (Dievam), prostitūta Rahāba negāja bojā kopā ar pārējiem (pilsētas iedzīvotājiem), kuri nepaklausīja Dievam, jo viņa labprāt [ar mieru] uzņēma spiegus.

32 Un ko gan vēl es varētu piebilst? Man nav tik daudz laika, lai stāstītu vēl par Gideonu, Baraku, Samsonu, Jeftaju, Dāvidu, Samuālu un praviešiem,

33 kuri pamatojoties uz ticību [iekšējo pārliecību/ uzticēšanos] (Dievam), iekaroja [pakļāva] karaļvalstis, darīja [īstenoja] to, kas Dieva acīs ir pareizi, ieguva (Dieva) apsolījumus [tika Dieva atzīti/ saņēma garantiju par dalību Dieva apsolījumos par ieiešanu Dieva mierā/ mūžīgo dzīvību]. Viņi apturēju lauvu mutes,

34 apslāpēja trakojošu uguni un izbēga no zobena asmens. Viņi savā vājumā saņēma spēku, kļuva par nepārspējamiem karā [kaujās] un sagrāva veselas svešinieku armijas.

35 Sievietes saņēma atpakaļ savus mirušos, kuri tika uzcelti augšā dzīvot. Citi tika spīdzināti [mocīti] un attiecās tikt atbrīvoti, lai tikai varētu (beidzot) saņemt labāku augšāmcelšanu [Dieva apsolīto augšāmcelšanu].

36 Un citi cieta cietsirdīgu ņirgāšanos un pātagas sitienus, un pat važas un ieslodzījumu.

37 Viņi tika līdz nāvei nomētāti ar akmeņiem, pārzāģēti divās daļas, kārdināti, nogalināti ar zobenu. Viņi staigāja apkārt aitas un kazas ādās, trūkumā, apspiesti un nomocīti –

38 pasaulē viņi neredzēja nekam vērtību [jēgu]. Viņi klejoja pa tuksnesi un kalniem, un slēpās klinšu alās un alās zemē.

39 Visi šie (cilvēki) tika (Dieva) apliecināti [atzīti] par viņu ticību [pārliecību/ uzticēšanos] (Dievam), bet viņi (vēl) nesaņēma to, kas bija apsolīts. {ar to, ka viņiem bija nesvarīgas šīs pasaules lietas, bet viņi visu nolika malā, lai tikai sekotu Dievam. Ar to, viņi parādīja savu uzticēšanos Dieva apsolījumam – ka tas ir pavisam reāls un vērtīgāks par visu materiālo. Viņi savas dzīves laikā saņēma garantiju ieiet apsolījumā, jeb “tika Dieva atzīti/ attaisnoti”, bet pats apsolījums ir ieiešana Dieva klātbūtnē un mierā pēc fiziskā ķermeņa nāves, un tālāk mūžīga dzīvība kopā ar Viņu}

40 Jo Dievs domāja arī par mums un viņam padomā bija kaut kas labāks priekš mums visiem, lai viņi netiktu padarīti par pilnīgiem [sasniegtu pilnību] bez mums.