12. nodaļa

Aicinājums būt izturīgiem

1 Tāpēc, ņemot vērā, ka mums visapkārt ir tik daudz liecinieku (par dzīvi paļāvībā uz Dievu), metīsim pie malas visu, kas mums traucē [mūs kavē] un grēku, kas tik viegli mūs sapin [ievelk slazdā/ sasaista], un skriesim ar izturību [pacietību] šajās sacīkstēs, kas ir noliktas mūsu priekšā.

2 Skatīsimies uz mūsu ticības autoru [dibinātāju] un pilnveidotāju – Jēzu, kurš redzēdams to, kas ir Viņa priekšā {iespēju ieiet Dieva valstībā}, ar prieku cieta [izturēja] krustu, neņemdams vērā tā sagādāto kaunu [apkaunojumu], un apsēdās pie Dieva troņa, pie Dieva labās rokas.

3 Apsveriet rūpīgi Viņu, kurš pārcieta šādu lielu pretestību [konfrontāciju/ antiloģiju] no grēciniekiem, lai (tikai) jūs nepagurtu [nezaudētu dūšu] un jūsu dvēseles nepadotos {nepiekāptos/ nepakļautos pasaulei, kas aizmiglo acis un vilina palikt grēkā, lai tikai Tu padotos cīņā par Dieva apsolījumu/ palaistu to vaļā}.

Dievs disciplinē [izglīto] savus bērnus

4 Savā cīņā pret grēku, jūs vēl neesat turējušies pretī līdz asins izliešanai.

5 Un jūs esat aizmirsuši (Dieva) aicinājumu [saucienu/ pamudinājumu], kurā jūs tiekat uzrunāti par Dieva bērniem. Viņš [Dievs] saka:

0 “Mans dēls, neuztver vieglprātīgi Kunga [Visu augstā/ Valdnieka] pārmācību un nezaudē dūšu [nepadodies], kad Viņš tev aizrāda.” {Psalmi 3:11}

6 Kungs [Visu augstais/ Valdnieks] disciplinē [aktīvi māca/ trenē] tos, kurus Viņš mīl un per [aktīvi pārmāca] ikkatru, kuru Viņš pieņem kā savu bērnu.”

7 Izturiet [panesiet] disciplinēšanu, jo Dievs pret jums attiecas kā pret saviem bērniem. Kurš dēls gan netiek sava tēva disciplinēts?

8 Ja jūs netiekat (Dieva) disciplinēti, kā visi pārējie, tad jūs neesat Viņa likumīgie bērni, un neesat Viņa īstie dēli un meitas.

9 Turklāt, mums visiem reiz bija miesīgi tēvi, kuri mūs disciplinēja [izglītoja] un mēs viņus cienījām [jutām bijību un cieņu pret viņiem]. Vai tad mums nevajadzētu būt daudz padevīgākiem mūsu garu tēvam [labprātāk ļaut Viņam mūs disciplinēt/ izglītot] un dzīvot?

10 Mūsu tēvi mūs disciplinēja [izglītoja] īsu laika periodu, darīdami to tā, kā viņi paši to uzskatīja par pareizu. Bet Dievs mūs disciplinē [izglīto] mums par labu [lai mums būtu labāk], lai mēs varētu ņemt dalību [būt par dalībniekiem] Viņa svētumā.

11 Šobrīd, neviena disciplinēšana [pērmācība] mums nešķiet patīkama, bet mēs par to izjūtam žēlumu {žēlumu, ka mums kaut kas tāds ir jāpiedzīvo}. Taču neskatoties uz to, pēc tam, tā nes mierpilnus augļus – spēju dzīvot [rīkoties] pareizi Dieva priekšā, tiem cilvēkiem, kuri ir tikuši pārmācīti [apguvuši mācību/ disciplīnas rezultātā ir guvuši saprašanu].

12 Tāpēc celiet augšā savas nokārtās rokas un savus vājos ceļus.

13 Ejiet ar savām kājām taisnus ceļus, lai klibais [tas, kurš atpaliek/ vājākais brālis] nekristu pavisam, bet tā vietā, drīzāk varētu tikt izdziedināts [arī uzkāptu uz pareizā ceļa, kur var saņemt dziedināšanu savai dvēselei].

Aicinājums saņemt svētumu no Dieva un tajā augt

14 Tiecieties pēc miera ar visiem cilvēkiem, un pēc tā, lai jūs tiktu padarīti par svētiem [Dieva nomazgāti/ attaisnoti/ kristīti Svētajā Garā/ piedzimuši no augšas], jo bez tā, neviens neredzēs Kungu [visa Valdnieku].

15 Esiet uzmanīgi, lai neviens jūsu starpā nepaliktu līdz galam nesaņēmis [nesasniedzis] Dieva labvēlību [atzīšanu/ attaisnošanu/ Svētā Gara dāvanu]; lai neviena sarūgtinājuma sakne neplauktu un neradītu domstarpības jūsu vidū, un ar to, daudzi netiktu aptraipīti [nekļūtu netīri].

16 Pielūkojiet, lai jūsu starpā nav neviena laulības pārkāpēja [kas nodarbojas ar seksu bez laulības] vai tāda, kurš necienīgi [vieglprātīgi] attiektos pret to, kas ir svēts, kā Ēsavs, kurš pārdeva savas pirmdzimtības tiesības par vienu kumosu ēdiena.

17 Un jūs jau zināt, ka vēlāk, kad viņš gribēja atgūt savu daļu pie (Dieva) svētības [būt par mantinieku ieiet Dieva apsolījumā], kas bija Dieva solītais mantojums, viņš tika atraidīts. Viņam vairāk nebija iespējas nožēlot [mainīt/ izlabot to, ko bija izdarījis], neskatoties uz to, ka viņš pēc tā tiecās ar asarām acīs. {Viņš tiecās pēc mantojuma – tikšanas Dieva atzītam/ attaisnotam, mūžīgās dzīvības un ieiešanas Dieva atpūtā}

Nesatricināmā valstība

18 Jūs neesat atnākuši pie kalna [klints], kas ir taustāms [fizisks] un kas deg ar uguni, un kur ir tumšs [drūms] mākonis un griežas viesulis (kā to redzēja Izraēlieši Sinaja kalnā);

19 pie trompetes skaņas vai pie balss, kas runā tā, ka tie, kas tos dzirdēja, lūdzās, lai (šī balss) ar viņiem vairāk nerunā.

20 Viņi nevarēja izturēt [panest] to, kas viņiem tika pavēlēts, proti: “Ja kaut vai kāds dzīvnieks pieskarsies šim kalnam, tad tam ir jātiek nomētātam ar akmeņiem (līdz nāvei).” {2. Mozus gr. 19:13}

21 Tas skats bija tik biedējošs, ka pat Mozus teica: “Es drebu no bailēm.”

22 Tā vietā, jūs esat atnākuši pie Ciānas [Ziona] kalna, pie dzīvā Dieva pilsētas, pie debesu Jeruzalemes. Jūs esat atnākuši pie neskaitāma eņģeļu pulka

23 uz prieka pilnu sapulcēšanos, uz (Dieva) pirmdzimtā draudzi, kuras dalībnieku vārdi ir pierakstīti debesīs [kuri ir atzīti/ reģistrēti debesīs]. Jūs esat atnākuši pie Dieva – visa Tiesneša, un pie (Dieva priekšā) pareizo [atzīto/ attaisnoto] (cilvēku) gariem, kuri ir tikuši (Dieva) padarīti par nevainojamiem [svētiem/ tīriem],

24 pie Jēzus – starpnieka jaunajai derībai [sadraudzībai] (ar Dievu) un pie asinīm, kas ir izlietas [slacinātas], kas runā labāku ziņu {ziņu par apžēlošanu} nekā Ābela asinis {ziņu par atriebību}.

25 Pielūkojiet, lai jūs (sevī) nenoraidāt Viņu [Viņa balsi], kurš uz jums runā. Jo ja jau cilvēkiem neizdevās izbēgt, kad viņi atteicās ieklausīties [noraidīja/ nepieņēma] tajā, kurš uz viņiem runāja virs zemes [Mozus], tad cik daudz mazākas iespējas ir izbēgt mums, ja mēs atsakāmies ieklausīties [noraidām/ nepieņemam] tā balsī, kurš runā uz mums no debesīm?

26 Tajā laikā Viņa balss satricināja zemi, bet tagad [uz šiem laikiem] Viņš ir solījis: “Vēl vienu reizi Es satricināšu [sakustināšu], un ne tikai zemi, bet arī debesis” {Hagaja 2:6}

27 Vārdi “vēl vienu reizi” nozīmē visa tā nojaukšanu, kas var tikt satricināts [sadrupināts/ izjaukts] proti –lietas, kas ir izveidotas [fiziskas/ taustāmas], lai paliktu tikai tas, kas nav satricināms [sadrupināms. izjaucams].

28 Tāpēc, ņemot vērā ka mēs saņemam valstību, kas nav satricināma [sadrupināma/ izjaucama], būsim pateicīgi un kalposim Dievam tā, kā Viņam tas ir pieņemami [patīkami/ atzīstami] – ar dievbijīgu cieņu un sajūsmu {paužot sajūtas, ka Viņa labvēlība un žēlastība nav pašsaprotama, bet tas ir kaut kas ļoti īpašs priekš mums un mēs to ļoti novērtējam},

29 jo mūsu Dievs ir iznīcinoša uguns.