6. nodaļa

Aicinājums augt

1 Tāpēc dosimies tālāk par elementārajām lietām mācībās par Kristu un dosimies uz priekšu, uz pilngadību [briedumu]. Neliesim vēlreiz un vēlreiz to pašu pamatu, kas ir nožēla par nedzīviem darbiem [darbiem, kas ved uz nāvi] paļāvību uz Dievu,

2 instrukcijām par to, kā tieši kristīties [attīrīties], roku uzlikšanu, mirušo augšāmcelšanu un mūžīgo tiesu [spriedumu/ notiesāšanu uz mūžību].

3 Dosimies uz priekšu tālāk par šo, ja Dievs to ļaus!

4 Ir neiespējami tiem, kuri reiz ir tikuši apgaismoti, kuri ir baudījuši [garšojuši] debešķīgo dāvanu, kuri ir kļuvuši par dalībniekiem Svētajā Garā,

5 kuri ir izgaršojuši [baudījuši] Dieva vārda labumu un nākamās valstības spēkus,

6 un tad ir atkrituši (atpakaļ vecajā dzīvē), tikt atkal atvestiem atpakaļ pie grēku nožēlas. Sev par kaitējumu [zaudējumu], (ar to) viņi no jauna sit pie krusta Dieva Dēlu (paši priekš sevis) un nostāda Viņu publiska izsmiekla [kauna] vietā.

7 Zeme, kura lietus laikā dzer ūdeni, kas bieži pār to līst un tad nes noderīgu labību [augļus] tiem, kam šī labība [augļi] ir paredzēta, saņem svētību no Dieva.

8 Bet zeme, kas nes ērkšķus un dadžus, ir bezjēdzīga [bezvērtīga/ nederīga] un tās lāsts ir neizbēgams. Laikam beidzoties, tā tiks sadedzināta [izdedzināta].

9 Dārgie, lai gan mēs šādi runājam, mēs esam pārliecināti par daudz labākām lietām jūsu gadījumā – lietām, kas ir saistītas [iet roku rokā] ar dvēseles glābšanu.

10 Dievs nav netaisnīgs. Viņš neaizmirsīs to darbu, ko jūs esat darījuši priekš Viņa un kā jūs esat izrādījuši Viņam savu mīlestību, rūpējoties [gādājot] par Viņa cilvēkiem [citiem ticīgajiem], un arvien turpināt to darīt.

11 Mēs vēlamies, lai jūs turpināt ar šādu pašu neatlaidību [uzcītību/ entuziasmu] līdz pašām beigām, līdz tā cerība [gaidas/ ilgas] kas ir jūsos (ieiet mūžīgajā dzīvībā), pilnībā realizēsies [tiks sasniegta].

12 Neesiet slinki, bet gan atdariniet tos [sekojiet to piemēram], kuri caur paļāvību (uz Dievu) un pacietību, iemanto (Dieva) apsolījumus.

Dieva nemainīgais apsolījums

13 Kad Dievs deva Savu solījumu Ābrahamam, ņemot vērā, ka Viņam nebija neviena lielāka [pārāka/ varenāka] pie kā zvērēt, Viņš zvērēja pats pie Sevis, teikdams:

14 “Pavisam noteikti, svētīdams Es tevi svētīšu, un vairodams Es tevi vairošu.”

15 Un tad, pēc tam, kad Ābrahams bija pacietīgi gaidījis [pārcietis/ izturējis], viņš saņēma to, kas viņam bija solīts.

16 Cilvēki zvēr pie kāda, kas ir pārāks par viņiem, un viņu solījums [zvērests] kalpo par apstiprinājumu teiktajam, lai pieliktu punktu visām domstarpībām [neskaidrībām].

17 Tāpat arī Dievs, gribēdams sava apsolījuma mantiniekiem ļoti skaidri parādīt Sava teiktā nemainīgumu [nemainīgo dabu], to apstiprināja ar zvērestu.

18 Dievs to ir izdarījis tāpēc, lai caur abām nemaināmajām lietām [solījumu un zvērestu], kur Dievam nav iespējams melot, mums varētu būt drošības sajūta [iedrošinājums/ miers/ pārliecība]. Mums, kas esam aizbēguši pie Viņa pēc patvēruma, lai mēs turētos stingri pie savas cerības [gaidām/ ilgām], kas ir tikusi likta mūsu priekšā.

19 Mums ir šī cerība [ilgas/ gaidas], kā enkurs mūsu dvēselei – droša [konkrēta/ pārliecinoša] un nesatricināma [noturīga]. Tā sniedzas iekšā cauri priekškaram [līdz Dieva klātbūtnei].

20 kur mūsu priekšgājējs Jēzus, ir iegājis dēļ mums [par mums]. Viņš ir kļuvis par augsto priesteri uz visiem laikiem, pēc Melhizedeka kārtas.