9. nodaļa

Derības telts, kas atrodas virs zemes

1 Pirmajā [vecajā] derībā bija rīkojumi [kārtība] par to kā kalpot Dievam, kā arī par vietu kalpošanai, kur to varēja darīt šeit virs zemes.

2 Tika uzcelta derības telts. Tās priekšējā telpā atradās svečturis, galds un svētītā maize. Šī telts priekšējā telpa tika saukta par Svēto vietu.

3 Aiz otra priekškara bija telpa, ko sauc par Vissvētāko vietu.

4 Tajā atradās zelta kvēpināmais trauks un derības šķirsts [arka/ lāde], kas no visām pusēm bija noklāta ar zeltu, un iekšā šķirstā bija zelta trauks ar mannu, Ārona zizlis, kas plauka [ar ziediem] un derības plāksnes [plāksnes ar derību/ nosacījumiem/ likumiem, lai dzīvotu savienībā ar Dievu].

5 Uz derības šķirsta [arkas/ lādes] bija (dievišķās) godības čerubimi, kuru spārni sniedzās pāri un apēnoja izpirkšanas [apžēlošanas/ līdzjūtības] apsegu [vāku/ apsedzošo plāksni]. Bet tagad mēs nevaram diskutēt un iedziļināties detaļās par šīm lietām.

6 Kad viss tika šādi sagatavots [uzbūvēts/ novietots], pirmajā telpā regulāri nāca iekšā priesteri, lai pildītu savus kalpošanas pienākumus [kalpotu Dievam].

7 Bet galējajā [otrajā] telpā gāja iekšā tikai augstais priesteris, un pat tad – tikai vienu reizi gadā, un nekad viņš negāja tur iekšā bez asinīm, kuras viņš pienesa [piedāvāja/ upurēja] pats par sevi un par grēkiem [vainām/ kļūdām], kurus bija darījuši cilvēki dēļ savas neziņas [neizpratnes/ netīšām].

8 Ar šādu lietu kārtību [izkārtojumu], Svētais Gars atklāja [parādīja], ka ieeja [iekļūšana] Vissvētākajā vietā vēl nebija brīvi pieejama [pilnībā atklāta/ atvērta], kamēr pirmā telts [priekštelpa] vēl joprojām stāvēja [funkcionēja].

9 Tā ir ilustrācija [simbols], kas norāda uz mūsu laikiem. Attiecīgi, (Dievam) tiek pienestas gan dāvanas, gan arī upuri, bet tiem nav spējas padarīt tīru cilvēka sirdsapziņu.

10 Tie ir tikai ēdieni, dzērieni un dažādi mazgāšanās rituāli – dažādas ārējas ceremonijas, kas tika noteiktas līdz laikam, kad nāks reformācija.

Grēku izpirkšanas maksa – Kristus asinis

11 Bet kad atnāca Kristus [Svaidītais/ Dieva ieceltais], kā augstais priesteris pār visām labajām lietām, kas nu ir atnākušas (līdz ar Viņu), Viņš izgāja cauri daudz pārākai [dižākai] un nevainojamākai derības teltij, kas nav uzcelta ar cilvēku rokām un nav daļa no šīs radības [šīs radītās fiziskās/ taustāmās pasaules].

12 Viņš neiegāja (Vissvētākajā vietā) pateicoties [izmantojot] kazu un teļu asinīm, bet Viņš iegāja Vissvētākajā vietā vienreiz un uz visiem laikiem pateicoties [izmantojot] pats savām asinīm, tādējādi nodrošinot [saglabājot] mūsu izpirkšanu uz visiem laikiem [mūžīgi].

13 Jo ja jau kazu un buļļu asinis, un teļu pelni – kad tos uzkaisa uz cilvēkiem, kuri ceremoniāli ir netīri, svēta tos, tā ka viņu ķermeņi [miesa] kļūst tīri,

14 tad cik daudzas reizes vairāk Kristus [Dieva Svaidītā] asinis, kurš caur mūžīgo Garu piedāvāja [pienesa] pats sevi neaptraipītu Dievam, attīrīs tavu sirdsapziņu no darbiem, kas ved nāvē [sagādā nāvi], lai mēs varētu kalpot Dzīvajam Dievam!

15 Šī iemesla dēļ, tieši Viņš [Kristus] ir tas, kurš ir starpnieks [vidutājs/ mediators] jaunajai derībai starp cilvēkiem un Dievu, tāpēc, lai tie, kuri ir Dieva aicināti, varētu saņemt mūžīgo mantojumu, ko Dievs viņiem ir apsolījis. Kristus mira, lai viņus [aicinātos/ savus cilvēkus] atbrīvotu no nāvessoda par viņu grēkiem [vainām/ pārkāpumiem], ko viņi ir pastrādājuši zem pirmās derības [pret Dieva likumiem/ baušļiem].

16 Ja runa iet par testamentu [novēlējumu kaut ko mantot], tad ir nepieciešams pierādīt tā cilvēka nāvi, kurš šo testamentu ir sagatavojis [sastādījis/ izdevis],

17 jo testaments [novēlējums kaut ko mantot] stājas spēkā tikai pēc tā sagatavotāja [novēlētāja/ izdevēja] nāves, un tam nav nekāda spēka, kamēr tā sagatavotājs [novēlētājs/ izdevējs] ir dzīvs.

18 Tieši tāpēc arī pirmā derība [testaments/ mantojumus] tika nostiprināta ar asinīm [dzīvnieka asinīm] (lai tā stātos spēkā).

19 Kad Mozus bija pasludinājis katru (Dieva) Likuma rīkojumu [bausli/ pantu] visiem cilvēkiem [visai Izraēla tautai], viņš paņēma teļu un kazu asinis, kopā ar ūdeni, sarkanu vilnu un īzopa auga zariem, un ar tiem apslacīja gan Likuma grāmatu [tīstokli], gan arī visus cilvēkus.

20 Viņš teica:” Šīs asinis ir asinis derībai [testamentam/ mantojumam], ko Dievs jums ir izdevis [pavēlējis ievērot].”

21 Tādā pašā veidā, viņš apslacīja ar asinīm gan derības telti, gan arī visu, kas tika izmantots ceremonijās [kalpošanā Dievam].

22 Saskaņā ar Likumu [Mozus likumiem/ Toru], gandrīz visas lietas tiek attīrītas ar asinīm, un bez asins izliešanas nav atbrīvojuma (no vainas) [izpirkuma/ pārkāpuma apmaksas]. {Tas ir tā, jo Dieva radītā kārtība ir tāda, ka ikviens likuma/ baušļa pārkāpums nošķir cilvēku no Dieva – dzīvības avota, un padara vainīgu. Pelnītais atalgojums par katru pārkāpumu ir nāve dvēselei}

23 Tāpēc bija nepieciešams, lai debesīs esošo lietu kopijas, kas atrodas virs zemes, tiktu attīrītas [pilnībā notīrītas] ar šiem upuriem, bet pašas debesīs esošās lietas [oriģināli] – ar labākiem upuriem nekā šie.

24 Kristus iegāja nevis ar cilvēku rokām izveidotajā svētnīcā, kas ir tikai un vienīgi kopija [atveidojums] īstajai [oriģinālajai] svētnīcai (debesīs), bet Viņš iegāja pašās debesīs, lai parādītos [stātos/ ierastos] Dieva priekšā par mums [mums par labu].

25 Tāpat arī Viņam nav jāpienes Savs upuris [jāupurē Sevi] atkal un atkal, kā to dara augstais priesteris, ieejot derības telts [svētnīcas] vissvētākajā vietā katru gadu no jauna, ar asinīm, kas nav viņa paša.

26 Pretējā gadījumā, Kristum būtu bijis nepieciešams ciest atkal un atkal, jau kopš pasaules iesākuma [radīšanas]. Bet Viņš ir parādījies [atnācis] tagad – vienu reizi, pasaules beigu laikā – lai tiktu galā ar [uzvarētu/ pieveiktu] grēku, upurējoties [upurējot Sevi/ Savu dzīvi] pats.

27 Gluži tāpat kā cilvēkam ir lemts [nolikts] nomirt vienu reizi, un pēc tam – tikt tiesātam,

28 tāpat arī Kristus, tika piedāvāts [atdevās] kā upuris vienu reizi, lai izciestu sodu par grēkiem [pārkāpumiem] daudzu cilvēku vietā. Un tiem, kuri Viņu nepacietīgi gaida, Viņš parādīsies otru reizi – ne tāpēc, lai (atkal) uzņemtos uz Sevi sodu par grēkiem, bet lai nestu [sagādātu] glābšanu tiem, kuri nepacietīgi Viņu gaida.