10. nodaļa

Kristus pilnvērtīgais upuris

1 Likums [Mozus likumi/ Vecās derības upurēšanas sistēma] ir tikai ēna [priekšskatījums] labajām lietām, kam reiz bija jānāk, bet tās nebija pašas labās lietas. Zem vecās sistēmas, upuri tika pienesti atkal un atkal, un tā katru gadu, bet tie nekad nespēja padarīt par nevainojamiem [svētiem/ perfektiem] tos cilvēkus, kas šos upurus pienesa.

2 Pretējā gadījumā, vai tad upuru pienešana [upurēšana] nebūtu izbeigusies? Tie, kuri pienes upurus būtu tikuši pilnībā attīrīti [kļuvuši svēti/ nevainojami] vienu reizi un uz visiem laikiem, un vairāk nekad nebūtu jutuši vainas sajūtu par saviem iepriekš izdarītajiem grēkiem [sirdsapziņa būtu kļuvusi tīra].

3 Bet tā vietā, šī upuru pienešana tikai atgādina par grēkiem gadu no gada.

4 Jo buļļu un kazu asinīm nav iespējams paņemt projām grēkus [kalpot par derīgu izpirkuma maksu].

5 Tāpēc, kad Kristus ienāca šajā pasaulē, Viņš teica (Dievam):

0 “Dzīvnieku upurus un citus upurus par grēkiem Tu negribēji, bet Tu Man esi sagatavojis ķermeni.

6 Dedzināmie upuri un grēku izpirkšanas upuri Tev nesagādāja nekādu prieku [apmierinājumu/ nekalpoja par derīgu izmaksu].”

7 Tad Es [Kristus] teicu: “Te nu Es esmu, par Mani ir rakstīts tīstoklī [Svētajos rakstos], lai izdarītu [izpildītu] Tavu gribu, ak, Dievs!”

8 Sākotnēji, Viņš [Kristus] teica: “Dzīvnieku un citus upurus, dedzināmos upurus un grēku izpirkšanas [izmaksas] upurus Tu negribēji un tie Tev nesagādāja nekādu gandarījumu [tie bija nepietiekoši],” neskatoties uz to, ka tie tika pienesti saskaņā ar Likumu [Mozus likumiem].

9 Un tad Viņš [Kristus] piebilda “Te nu Es esmu, Es esmu nācis, lai izdarītu [izpildītu] Tavu gribu!” Viņš izbeidz [atsauc] pirmo [Veco derību/ testamentu], lai nodibinātu otro [Jauno derību/ testamentu].

10 Saskaņā ar šo Dieva gribu (mūs izglābt no mūsu nopelnītā nāvessoda), mēs, caur Jēzus Kristus ķermeņa upuri (kas bija Dieva acīs derīgs mūsu aizstājējs, lai uz tā izpildītu nāvessodu mūsu vietā par mūsu vainām), esam tikuši padarīti par svētiem [atbrīvotiem no vainas/ tīriem] vienreiz un uz visiem laikiem. {vēstule adresēta ebreju draudzei, kuri ir tikuši padarīti par svētiem caur Svētā Gara ienākšanu, tāpēc tiek rakstīts “esam tikuši padarīti par svētiem”, tas ir tas, kas ir jāsaņem katram}

11 Dienu pēc dienas, ikviens priesteris stāv un pildīta savus priestera pienākumus; atkal un atkal viņš pienes tos pašus upurus, kuri nekad nevar paņemt prom grēkus [mūsu vainas].

12 Bet šis cilvēks [Jēzus Kristus], pēc tam, kad Viņš atdeva [pienesa] vienu [pilnvērtīgu/ pieņemamu] upuri par grēkiem [pārkāpumiem/ vainām], kas ir derīgs [piemērojams] uz visiem laikiem [mūžīgi], apsēdās pie Dieva labās rokas.

13 Un kopš tā brīža, Viņš gaida, kad Viņa ienaidnieki [tie, kuri Viņu ienīst] tiks nolikti par paliktni zem Viņa kājām.

14 Jo ar vienu upuri, Viņš uz visiem laikiem ir padarījis par tīriem [svētiem] tos cilvēkus, kuri ir tikuši (Viņa) svētīti [saņēmuši Svēto Garu].

15 Arī Svētais Gars mums šo apliecina. Sākumā Viņš saka:

16 “Šī [šāda] ir tā derība [vienošanās/ sadraudzība], kuru Es slēgšu ar viņiem pēc tām dienām, paziņo Kungs [Dievs] – Es likšu savus likumus iekšā viņu sirdīs un Es ierakstīšu tos viņu prātos!”

17 Tad Viņš piebilst: “Viņu grēkus [vainas/ pārkāpumus] un pretlikumīgos darbus [pārkāpumus] Es vairāk nepieminēšu [neatcerēšos/ atlaidīšu].”

18 Un tur, kur tie [grēki/ vainas] ir atlaisti [piedoti/ izmaksāti], upurēšana par grēku vairāk nav nepieciešama.

Aicinājums izturēt līdz galam

19 Tāpēc, brāļi un māsas, ņemot vērā, ka mums ir pārliecība ieiet Vissvētākajā vietā, pateicoties Kristus asinīm {jo Viņš uzņēmās soda samaksu par mūsu grēkiem mūsu vietā, mēs tiekam atbrīvoti no vainas un Dieva soda},

20 pa jauno un dzīvo ceļu, kuru Viņš priekš mums ir atvēris – ceļu cauri priekškaram [apsegam], kas ir Viņa [Kristus] miesa,

21 un, ņemot vērā, ka mums ir varens augstais priesteris, kas stāv [rūpējas/ atbild] pār Dieva namu,

22 tuvosimies [iesim tuvāk] Dievam ar patiesu [īstu/ atklātu/ godīgu] sirdi un pilnīgu paļaušanos uz Viņu.  Mūsu sirdis ir apslacītas (ar Kristus asinīm) un mēs esam padarīti tīri no vainām pilnās sirdsapziņas, un mūsu ķermeņi [miesa] ir nomazgāti ar tīru ūdeni.

23 Turēsimies stingri pie mūsu cerības, kuru mēs sludinām [būsim par tiem, par ko mēs uzdodamies], bez svārstīšanās, jo Viņš, kurš mums ir devis solījumu, ir uzticams.

24 Un domāsim, kā mēs varam iedrošināt [motivēt] viens otru uz mīlestību un uz labiem darbiem.

25 Neizturēsimies nevērīgi [nolaidīgi] pret mūsu kopā sanākšanām [nepametīsim novārtā mūsu kopā sanākšanas],  kā daudzi ir ieraduši to darīt, bet labāk pamudināsim [iedrošināsim] viens otru – jo īpaši tagad, kad jūs (paši) redzat, ka tā Diena tuvojas.

26 Ja mēs tīšuprāt [apzināti] turpinām grēkot pēc tam, kad esam uzzinājuši patiesību, tad mums vairāk nepaliek upura par grēkiem,

27 bet tikai baiļu sajūta par gaidāmo sodu un par uguni, kas aprīs visus pretiniekus [Dieva pretiniekus].

28 Katrs, kurš neievēroja [pārkāpa] Mozus likumus, mira bez žēlastība, pamatojoties uz divu vai trīs cilvēku liecībām.

29 Cik daudz smagāku sodu, tavuprāt, ir nopelnījis cilvēks, kurš ir ar kājām mīdījis Dieva Dēlu, kurš ir izturējies necienīgi pret derības asinīm, kurās viņš ir ticis padarīts svēts [nomazgāts/ izpirkts] un kurš ir apvainojis labvēlības Garu [Svēto Garu]?

30 Mēs zinām Viņu, kurš teica: “Atriebība ir Mana. Es atmaksāšu!” Un citā vietā Viņš teica: “Kungs [Visa Valdnieks] tiesās Savus cilvēkus [Savu tautu].”

31 Tā ir drausmīga lieta, iekrist dzīvā Dieva rokās.

32 Atcerieties tās pirmās [sākotnējās] dienas, kad jūs tikāt apgaismoti [saņēmāt Svēto Garu]. Tajās dienās jūs palikāt uzticīgi pat tad, kad tas jums nozīmēja ciešanas –

33 Daļēji tajos brīžos, kad jūs tikāt publiski kaunināti [izsmieti/ jums tika pārmests] un apvainoti un daļēji tajos brīžos, kad jūs nostājāties to pusē, pret kuriem arī izturējās tā pat.

34 Jūs jutāt līdzi tiem, kas ir ieslodzījumā un ar prieku pieņēmāt jūsu īpašumu konfiskāciju, zinādami, ka jums pieder kaut kas daudz labāks, kas ir mūžīgs [nebeidzams].

35 Tāpēc neatmetiet savu pārliecību, jo tā tiks brīnišķi atlīdzināta.

36 Jums ir vajadzīga pacietība un izturība [noturība], lai pēc tam, kad būsiet izpildījuši Dieva gribu, jūs varētu saņemt apsolīto [Dieva apsolījumu].

37 Jo “vien pēc neilga brīža, Viņš [Kristus], kurš grasās nākt, arī atnāks un nekavēsies.

38 Bet tas, kurš dēļ savas paļāvības uz Mani tiek attaisnots [saņem attaisnošanu], tas dzīvos. Un, ja viņš tomēr atkāpsies [griezīsies/ kritīs] atpakaļ, tad Mana dvēsele negūs [neradīs] viņā nekādu patiku.”

39 Bet mēs neesam no tiem, kuri slīd atpakaļ [atkāpjas no savas paļaušanās] bojāejā [pazušanā], bet gan tādi, kuriem ir paļāvība (uz Kristu un Dievu), un ar šo paļāvību, mēs saglabājam [nosargājam] savu dvēseli.